Turpinām iztirzāt tēmu – vai viegli zem viena jumta sadzīvot divām paaudzēm.
Turpinām iztirzāt tēmu – vai viegli zem viena jumta sadzīvot divām paaudzēm.
Izlasot Zigrīdas vēstuli un citu atsauksmes, arī man gribējās izteikt savas domas. Līdz šim apspriestas mantiskās attiecības – vai vajadzēja uz bērnu vārda privatizēt dzīvokli. Taču ir arī citas attiecības – atbildība un nepieciešamība palīdzēt vecākiem. Tas vieglāk izdarāms, dzīvojot kopā. Žēl, ka Zigrīda to nevēlas saprast.
Protams, šāda kopdzīve prasa iejūtību un pacietību. Pie manis tagad dzīvo mirušā vīra māmuļa. Sapratu, ka nespēšu izbraukāt pie viņas ikreiz, kad būs vajadzīgas zāles vai ārsts. Mēs par to izrunājāmies, un viņa mani saprata. Protams, lauku māju un zemi gan nācās pārdot, jo es to nespēju apkopt un bērni vēl iet skolā. Tas nebija viegls lēmums. Taču māmuļai tagad ir savs līdzekļu krājums, sava drošība.Visiem kopā mītot, ir vieglāk samaksāt par trīsistabu dzīvokli.
Mani bērni – meita un dēls – pusaudžu gados kļuvuši iejūtīgāki un saprotošāki, kopš mūsu ģimenē dzīvo vecmāmiņa. Viņi ir klusāki, kad vecmamma atpūšas, labprāt palīdz. Saskaņa veidojas labāka nekā tad, kad tikai uz pāris stundām aizskrējām ciemos, palīdzēt darbos vai uz jubileju. Vecmāmiņas mums līdz šim ir trūcis – mīlestībai un saskaņai. Ticiet, Zigrīda, bērni un mazbērni jums nedarīs pāri.
ANITA Bauskā
