Vēlos izteikt savas domas par A. Sproģa vēstuli «Zem nebūšanu nastas Latvija grīļojas» («Bauskas Dzīves» 29. janvāra numurā, 2. lappusē).
Vēlos izteikt savas domas par A. Sproģa vēstuli «Zem nebūšanu nastas Latvija grīļojas» («Bauskas Dzīves» 29. janvāra numurā, 2. lappusē).
Kā es varu būt nelaimīga, ja man ir rokas un kājas? Ja varu redzēt, dzirdēt un domāt? Kā lai izaudzinu meitu par krietnu cilvēku, ja vaimanāšu un iešu ar pastieptu roku? Spēku, lai izturētu visas nebūšanas, es meklēju sevī. Mēģinu domāt labas domas, jo ticu, ka mēs esam tādi, kādas ir mūsu domas. Atstāsim riešanu suņiem. Ja nespēj iekost, never muti vaļā. Latviju stiprināt varam ar ticību tai. Citādi nav vērts dzīvot un laist pasaulē bērnus. Neļausim apdzist gaismai, kas mūsos vēl kvēlo. Tieksimies pretī gaismai, lai rādītu ceļu Latvijai! Pirms desmit gadiem mēs to spējām.
«Laimes avotā ir ūdeņa diezgan, bet lielākai daļai cilvēku nav smeļamā trauka,» vēstī latviešu sakāmvārds.
Mūsu senči bijuši gudri, kāpēc lai mēs tādi nebūtu?
