Tagad ir modē visus kritizēt, īpaši jaunatni. Tai bieži pārmet patriotisma trūkumu. Bet kur tas lai rodas?
Tagad ir modē visus kritizēt, īpaši jaunatni. Tai bieži pārmet patriotisma trūkumu. Bet kur tas lai rodas? Trīsdesmitajos gados mums skolā katru rītu vajadzēja nodziedāt valsts himnu, direktors pavadījumu spēlēja ar klavesīnu. Tikai tad sākās stundas. Arī militārā mācība bija regulāri katru nedēļu. To mācīja skolotājs, kuram bija virsnieka pakāpe. Notika ierindas un ieroču mācības, izlūkgājieni. Vēstures stundās, kad tika pārrunāta Latvijas strēlnieku kaujas un brīvprātīgo rotu veidošanās, skolotāja jautāja, vai arī mēs varētu organizēt kādu grupu. Nebija neviena, kurš tajā negribētu piedalīties. Tāds toreiz bija patriotisms.
Mūsu klases izlaiduma dienā bija ieradušies augsta ranga militāristi. Valsts himnu dziedāja visi: izlaiduma dalībnieki, augstie viesi, zālē esošie. Toreiz tā bija pieņemts.
Pēdējos gados esmu bijis trijos izlaidumos, bet himna nekad nav dziedāta. To atskaņo ierakstā. Vai tagad tā saprot patriotismu? Tas ir nožēlojami.
1939. gada izlaiduma absolvents, represētais leģionārs
