Par vienu no šī gada spožākajām debijām latviešu popmūzikā vērtētāji atzīst dziedātājas Lindas Leen pirmo albumu «Let’s Go Insane».
Par vienu no šī gada spožākajām debijām latviešu popmūzikā vērtētāji atzīst dziedātājas Lindas Leen pirmo albumu «Let’s Go Insane».
LNT 2000. gada Mūzikas balvas pasniegšanas ceremonijā Linda saņēma labākās dziedātājas titulu. Kopā ar Lauri Reiniku Linda iekļuvusi «Eirovīzijas» 2001. gada Latvijas finālistu desmitniekā. Darbdienu vakaros Linda un Horens Stalbe ir radio «SWH» dīdžeji, bet nedēļas nogalē koncertē. 9. februārī Lindu varēs dzirdēt kaimiņos – Aizkraukles rajona Kurmenē –, bet marta vidū viņa uzaicināta uz Līduma kultūras namu.
Pārdomās par savu albumu, mūziku un uzskatiem Linda Leen dalās ar «Bauskas Dzīves» lasītājiem.
Pēdējā laikā par tevi ir ļoti daudz publikāciju. Vai tu iepazīsties ar tām?
– Mani vienmēr priecē objektīva kritika, kad ir pasacīts, kas ir veiksmīgs, norādīts uz kļūdām, doti padomi. Esmu apradusi ar masu saziņas līdzekļu uzmanību, jo dziedātājs ir ne tikai balss, bet arī personība. Latvija ir ļoti maza valsts, te tevi jebkurā vietā var sastapt pielūdzēji un pret viņiem vienmēr ir jāizturas kā pret savu auditoriju.
Pusaudži tevi pieņem par savu elku. Nosauc dažas īpašības, kuras ielāgo pati un kuras viņiem vajadzētu izkopt!
– Ieteiktu jauniešiem vairāk rūpēties par veselību. Iespēju sevi sabendēt ir ļoti daudz. Es varbūt reizi gadā izvēlos picu, dzeru kolu – jo tie nav veselīgi produkti. Nežēloju naudu labai pārtikai, ērtiem apaviem, apģērbam, kas man liek justies labi. Ir jādomā par sevi, jāsaudzē sevi, ne vienmēr reklamētās modes lietas ir arī veselīgākās.
Vēl ieteiktu izkopt sevī tādu īpašību kā toleranci – iejūtību pret citiem. Uzskatu, ka jebkurš indivīds var darīt visu, ko vēlas, bet tikai līdz brīdim, kamēr tas neskar citu cilvēku emocionālo un fizisko labsajūtu. Esmu atteikusies no absolūtajiem spriedumiem – tas ir labi, tas ir slikti. Es mēģinu saprast pat noziedznieku, jo arī viņam noteikti bija savi motīvi tā rīkoties. Nekad nemēdz būt tā, ka cilvēki ir tikai ļauni. Esmu pārliecinājusies, ka sliktās domas un darbi atgriežas kā bumerangs. Tāpēc cenšos nenosodīt cilvēkus, bet gan saprast viņu rīcības motīvus.
Kāda nozīme tavās kompozīcijās ir tekstiem?
– Tie ir tikpat svarīgi kā mūzika.
Tu dziedi tikai angliski. Vai nebaidies, ka jaunieši tevi varētu nesaprast?
– Jaunatne ir pietiekami izglītota. Un, ja mēs būsim Eiropas Savienībā, bez angļu valodas vispār nebūs iespējams dzīvot. Angļu ir popmūzikas valoda. Man arī vārdi labāk rīmējas angliski.
Ko tev nozīmē tavs pirmais albums?
– Dienu, kad notika diska prezentācija, uzskatu par otro svarīgāko mūžā pēc manas dzimšanas dienas pirms 21 gada. Albumā iekļautās 12 dziesmas uzskatu par savu ģimeni, tie ir mani bērni. Tās visas radušās kādā manas dzīves krīzes posmā vai arī laimes eiforijas brīdī.
Vai tev ir svarīgi nokļūt «Eirovīzijas» konkursa finālā Kopenhāgenā?
– Jebkuram māksliniekam parādīšanās ārpus Latvijas robežām ir sasniegums. Tikai tas nevar būt pašmērķis. Ja ir, ko teikt pasaulei, tad labi, ja to dzird pēc iespējas vairāk cilvēku. «Eirovīzija» – tā ir kārtējā iespēja izlauzties uz ārzemēm. Latvijā pavisam drīz visi, kuri grib, jau būs redzējuši mani koncertā, dzirdējuši dziesmas.
Darbdienu vakaros tu vadi raidījumus radio «SWH».
– Strādājam divatā ar Horenu. Darbs nav viegls, bet man ļoti patīk. Īstenībā mans bērnības sapnis bijis strādāt televīzijā vai radio.
Vai daudzi tavi sapņi ir piepildījušies?
– Ja vien neesmu tā ļoti, ļoti gribējusi, tad ir piepildījušies. Esmu sapratusi, ka ar sapņiem un iecerēm jābūt ļoti uzmanīgiem, saudzīgiem, tos nedrīkst aizbaidīt. Uzskatu, ka esmu dzimusi laimes krekliņā.
Kādus tu vēlētos redzēt skatītājus savos koncertos?
– Pirms nākšanas uz koncertu, viņi varētu sagatavot mājas uzdevumu. Ļoti jauki, ja disks būtu pāris reižu dzirdēts, izlasīti teksti. Mēģināšu skatītājus iesaistīt dziedāšanā, darbībā, likšu ne tikai klausīties, bet arī dejot. Ceru, ka publikai būs interesanti.
