Paldies E. Kalniņai par atbildi uz manu publikāciju «Zem nebūšanu nastas Latvija grīļojas» («Bauskas Dzīves» 29. janvāra numurā, 2. lappusē).
Paldies E. Kalniņai par atbildi uz manu publikāciju «Zem nebūšanu nastas Latvija grīļojas» («Bauskas Dzīves» 29. janvāra numurā, 2. lappusē). Ilgi domāju, vai ir vērts diskutēt, tomēr dažas lietas aizskāra arī mani personīgi.
Pirmkārt, man ir rokas, kājas un arī galva, neesmu suns. Uzņēmums, kura līdzīpašnieks es esmu, katru gadu maksā valstij tūkstošiem latu nodokļos, kuriem atdeves gan nav nekādas. Audzinu divus bērnus un spēju viņus nodrošināt ar visu nepieciešamo. Tikai negribu, ka bērniem būtu jāmaksā par mūsu gļēvumu un neuzņēmību. Mums klusējot, valsts tiek izlaupīta kā jebkuras okupācijas laikā.
Otrkārt, esmu vēsturnieks un zinu, ka mūsu senči un arī mēs paši gandrīz 800 gadu dzīvojām zem citu tautu jūga, un tas droši vien ir kļuvis par ieradumu. Tāpēc tagad, kad daži simti bāleliņu mums uzmetušies uz kakla, šķiet labi – tomēr savējie. Droši, ka pie laimes avota arī visas vietas jau ir aizņemtas – tās sapirkuši tie, kuri burā pie Spānijas.
Tas spēks, kas mums bija pirms desmit gadiem, jāizmanto, lai iztīrītu valsti, nevis sakostiem zobiem jāpiecieš muļķība, izšķērdība un nelietība.
