Statistika ir nežēlīga: trešdaļa eiropiešu pāru, kuri apprecējušies 70. gadu sākumā, tagad ir šķīrušies.
Statistika ir nežēlīga: trešdaļa eiropiešu pāru, kuri apprecējušies 70. gadu sākumā, tagad ir šķīrušies.
Visaugstākais šķirto laulību skaits ir Beļģijā, Zviedrijā, Somijā un Lielbritānijā. Pat Dienvideiropas valstīs, piemēram, Grieķijā, Spānijā un Itālijā, pēdējo 30 gadu laikā šķirto laulību skaits ir dubultojies un trīskāršojies. Visvairāk vientuļu vecāku ar nepilngadīgu bērnu ir Dānijā, Lielbritānijā un Beļģijā, bet vismazāk – Grieķijā un Spānijā.
Eiropā vientuļā māte var cerēt uz atbalstu
Atšķirībā no Latvijas, kur sieviete pēc šķiršanās visai jūtami ir finansiāli atkarīga no bijušā vīra maksātajiem (vai nemaksātajiem) alimentiem, Eiropā vientuļā māte var cerēt uz valsts atbalstu. Piemēram, Dānijā valsts palīdzība ir vairāk nekā 11000 kronu (vairāk nekā 1500 eiro). Savukārt Vācijā vientuļā māte no valsts saņem 75 tūkstošus marku gadā. Tiesa, pēc gada šī summa sarūk līdz 23700 markām. Jāpiebilst, ka arī šķirtajiem vīriem nepastāv tik lielas iespējas ar minimālās algas palīdzību izvairīties no maksājumiem, jo vidēji ES valstīs «ēnu ekonomikas» īpatsvars ir apmēram trīs reizes mazāks nekā Latvijā. Kopumā vidusmēra eiropietis ir apzinīgs un godīgi kārto rēķinus gan ar valsti, gan bijušo laulāto draudzeni.
Reģistrētā kopdzīve
Sievietēm labvēlīga valsts politika ir Nīderlandē. Kopš 1998. gada valstī pastāv «reģistrētā kopdzīve», kas nozīmē likumīgu kopdzīvi bez laulību procedūras. Šādu oficiālo laulību alternatīvu bauda viena dzimuma pāri vai arī vīrietis un sieviete, kas dažādu iemeslu dēļ nevēlas stāties laulībā. Kopdzīve formāli sākas reģistratora un liecinieku klātbūtnē, pasakot «jā» vārdu. Partneriem ir tādas pašas tiesības un pienākumi kā oficiālajā laulībā esošajiem. Tas nozīmē, ka pēc kopdzīves beigšanas bērna uzturētājs saņem alimentus gluži tāpat kā pēc oficiālas laulības šķiršanas. Līdzīga prakse pastāv arī Zviedrijā, kur «Sambolagen» likums nosaka kopīgā īpašuma sadales un alimentu procedūru pēc kopdzīves pārtraukšanas.
«Eirošķiršanās» problēma
Eiropas Savienībā alimentu jautājumā pastāv cita problēma, ko varētu nosaukt par «eirošķiršanos». Par to stāsta Eiropas Komisijas iekšlietu komisāra preses sekretārs Leonardo Gabriči: «Ja pāris nāk no dažādām ES valstīm un ja lēmums par šķiršanos ir izdarīts vienā valstī, tas tiek atzīts arī otrā. Šajā direktīvā nekas nav teikts par finansiālajām lietām, tas ir, summa, ko viens vecāks maksā otram par bērna uzturēšanu, tiek uzskatīta par komercparādu, kas nozīmē visai sarežģītu juridisku procedūru. Pēc Tamperes apspriedes 1999. gada oktobrī ES mērogā tika nolemts izstrādāt darba plānu. Viena no prioritātēm, lai uzlabotu situāciju «jaukto pāru» jomā, ir ierosinājums ar laiku likvidēt procedūru, kas paredz viena tiesas lēmuma jaunu atkārtošanu citā valstī. Ierosinājums ir šāds – ja, piemēram, tiesas lēmums par alimentu piedzīšanu ir izdarīts Vācijā, to automātiski atzīst arī citā ES dalībvalstī. Pagaidām tas ir tikai nākotnes plāns.»
Katra šķiršanās ir īpašs stāsts. Vienīgais, ko var teikt par kopējo tendenci Eiropā, ir tas, ka jaunā sabiedrība noteikti ir elastīgāka un aizvien vairāk sievietes strādā. Bieži sieva pelna vairāk nekā vīrs. Agrāk šķiršanās gadījumā bija ierasts, ka naudu saņēma bērns un māte, taču mūsdienās sieviete bieži vien strādā un alimenti tiek maksāti tikai bērnam, tā stāsta L. Gabriči.
