Ūdensvīra zvaigznājā dzimušo Bauskas rajona zemes lietu galveno pārzini Pēteri Gabriloviču vakar daudzi sumināja ar pilngadības sasniegšanu.
Ūdensvīra zvaigznājā dzimušo Bauskas rajona zemes lietu galveno pārzini Pēteri Gabriloviču vakar daudzi sumināja ar pilngadības sasniegšanu.
Tā agrāk humorīgi dēvēja sešdesmit gadu vecumu, kad kungi jau varēja ļauties pelnītai atpūtai. Pēterim šis gadskaitlis nudien nepiestāv. Viņš neslēpj, ka ir vectētiņš, bet, šķiet, solīdie gadu desmiti ir tikai dzīves dzeņa īss tuktuk piesitiens mūža kokam. No tā nekas īpaši nemainās – paliek taču darbs, mājas rūpes, vaļasbrīžos mednieka gaitas un ceļotkāre.
Vienā laivā
Pazīstot Pēteri gandrīz trīs gadu desmitus, nāk prātā epizodes, kad viņš bijis nikns un šķelmīgs, arī skumjš un apcerīgs. Gabriloviču ģimene kādreiz aktīvi nodarbojās ar ūdenstūrismu. Laimdotu un Pēteri jaukto ekipāžu grupā Bauskas rajonā tikai daži pārspēja. Viņus vienmēr aicināja piedalīties Zemgales un Latvijas tūristu salidojumos, kuriem redakcijas uzdevumā līdzi sekoja arī šī vēstījuma autore. Nejauši viņa reiz nokļuva Pētera laivā… Tūristu salidojums notika Misas upes krastā, netālu no Rīgas–Bauskas šosejas. Uz starta jau bija izgājušas vairākas laivas, un tuvojās arī Gabriloviču kārta doties ūdeņos, bet Pētera kundze bezcerīgi kavējās. Saprotams, ka laivotājs bija saniknots, – kuru steigšus paņemsi pārī? Tad skats vērsās žurnālistei – lai nāk viņa! Vai drīkstēja ko iebilst, jo rajona izlasei ieskaite bija svarīga.
Uzlikusi galvā kasku, uzģērbusi peldvesti, viņa ierausās laivā un jau klausījās partnera instruktāžā. Par laimi, pēdējā brīdī parādījās īstā braucēja, un neprašai vairs nebija jāuztraucas, ka viņas dēļ komanda neiegūs cerētos punktus.
Pēteris ar smaili «kuģojis» Latvijas un kalnu upju ūdeņos, bijis arī Taimirā un citās tūristu sapņu vietās. Ceļošanas aktīvā maniere tagad mainīta pret mierīgāku. Pagājušajā gadā viņš jūsmoja par Norvēģijas brīnumaino dabu.
Kā sivēnam, – garšo šķidrums
1985. gadā vienā grupā ar Pēteri izstaigājām Moldāvijas kalnienes – Kodru – rajonu. Visi kopā rakstījām dienasgrāmatu, kurā arī pēc tik ilga laika ir interesanti ieskatīties. Kājāmgājējs Gabrilovičs rakstīja: «Pie ugunskura atrodas pudele ar brūnu, dedzinošu dziru. Visi kampj iekšā, izņemot dažus «Ametista» biedrus. Jā, arī par šo biedrību ir dažas skaistas domas. L. uz laiku noplaukst. Aiziet pie vietējiem. Atgriežas pilns kā Rīgas autobuss. Nav varējis atturēties no moldāvu baltā vīna. Sadzēris ar saimnieku. Salienam savās mājās un guļam kā sivēni migās.» Nevajag domāt, ka vietējo dzērienu baudīšana bija galvenais. No Moldāvijas Pēteris atgriezās mājās, ieguvis labu priekšstatu par šo zemi, un ar smagāku mugursomu nekā turpbraucot, kas tūristam ir ļoti rets gadījums. Somā tika sabērti valrieksti, kurus varēja ievākt jo daudz.
Jubilāram patīk gastronomiski eksperimenti. Visbiežāk viņš vāra zupas un par to izsakās aptuveni tā: «Man kā sivēnam smeķē tas šķidrums.» Ziemas krājumiem Pēteris sagatavo dažādus kompotus. P. Gabrilovičs nopietna vaiga ēnā prot glabāt smaidu un asprātīgi jokot. Pasmaidīsim kopā ar gaviļnieku viņa svētku reizē!
