Tikko atkal piedzīvojam brīnumu – pasaulē pirmais kosmosa tūrists ASV miljonārs Deniss Tito piepilda ilgi lolotu sapni – ceļojumu Visumā.
Tikko atkal piedzīvojam brīnumu – pasaulē pirmais kosmosa tūrists ASV miljonārs Deniss Tito piepilda ilgi lolotu sapni – ceļojumu Visumā. Sestdien sāktais lidojums viņam izmaksā divdesmit miljonu dolāru. Šis notikums apstiprina tikai vienu – neiedomājamās, fantastiskās iespējas, ko sniedz civilizācijas attīstība.
Mans nodoms nav tās pārskaitīt un sajūsmināties, gluži otrādi – šis fons vienlaikus liek domāt arī par to, cik trausla un neaizsargāta būtne ir cilvēks. Viņu apdraud daudz briesmu, arī meli, kas var izpostīt, ja ne dzīvi, tad dvēseles līdzsvaru noteikti.
Pirms pāris mēnešiem ar nelielu laika atstarpi par divām Bauskas rajona skolotājām bija uzrakstītas anonīmas vēstules. Tādos gadījumos pārbaudītāju rīcība var būt dažāda. Šoreiz tā izvērtās nevis domājot par pedagoga aizsardzību, bet viņa «paklupināšanu». Nebūdama paštaisna un apzinoties savas kļūdas, morāli cietusī persona juta lielu pārestību. Līdz sirdssāpēm dziļu, līdz izmisumam smeldzīgu. Visvairāk sāpēja, ka kolēģi, baidīdamies vai nesaprazdami, cik smagi var būt, pat draudzīgi neuzlika roku uz pleca. Ārēji viss rit nemainīgi – ar smaidu stundās, ar smaidu ārpus tām. Bet tā būs tikai līdz mācību gada beigām, jo izlemts – vairs neturpināt darbu šajā mācību iestādē. Lai kā gribētos, nav iespējams pārvarēt to, cik beztiesīgs paliec blakus meliem. Diezin vai ar juristu palīdzību izdosies pierādīt, ka vēstules ir anonīmas, un atklāt to īsto autoru.
Meli izpaužas pat neiedomājami. Ar attaisnojumiem, ar motivāciju, ka tā taču ir labāk. Brīžiem šķiet – melot sākušās būtnes ir tā saradušas ar divdabīgo īstenības skaidrojumu, ka neesošo neatdala no patiesības. Nieks vien pasacīt tā, kā īstenībā nav. To var arī pieņemt dažādi – ar smaidu, ar ironiju. Tas atkarīgs no katra sapratnes un melošanas izjūtas. Cits nekādi nespēj paciest šādu māņu stiliņu, cits to pieņem, paspēlējot pretī.
Bet kā tam, pret visu veidu meliem jūtīgajam, pēc sarūgtinājuma sevī atkal uztaustīt dzīvīgu, apliecinošu āderi? Neviens psihologs nenoliedz, ka iekšējā cīņa ir tā smagākā un tajā katram pašam jābūt galvenajam cīnītājam. Atceros kādu sirmu lauku vīru, kuram piemita stingrs princips – pašam jātiek ar visu galā. Viņš uzskatīja, ka pat sērkociņu no kaimiņiem nevar aizņemties. Sirmgalvis garīgi spēja būt pašpietiekams, savu iekšējo pasauli vārdos neatklāja. Dzīvoja saskaņā ar dabu un tās ritmiem, nevīlās šajā saskarsmē. Katru gadu Pūpolsvētdienā viņš, mazu pušķīti krūšu kabatā ielicis, brauca uz Rīgu, apmeklēja kādu dievnamu, lai saņemtu svētību. Protams, ir naivi domāt, ka tikai tā var sev palīdzēt. Cik labi būtu, ja katrs pats spētu atrast veidu, kā kliedēt dvēseliskus sarežģījumus!
