Mazajā miestā tas bija pārsteidzis visus. Traģiski bojā gājušā Aivara bērēs uz Velgas vaiga nebija manāma neviena asara.
Mazajā miestā tas bija pārsteidzis visus. Traģiski bojā gājušā Aivara bērēs uz Velgas vaiga nebija manāma neviena asara.
Viņiem abiem taču bija tik karsta mīlestība, runāja ļaudis. Šajā notikumā iesaistīto personu vārdi ir mainīti.
Divas «mīļākās»
Kaimiņi sprieda – varbūt tik traki pārbēdājusies, ka vairs nespēj raudāt. Bet Velga, tūlīt pēc bērēm sakopusi māju, aizbrauca pie māsas uz pilsētu. Rajona avīzē parādījās sludinājums: «Steidzami pārdod māju ar saimniecības ēkām un zemi laukos, par cenu vienosimies.» Darījums vēl nebija līdz galam noslēgts, bet Velga saiņoja savas mantas kastēs.
– Jau pirms kāda laika es nolēmu, – ja ar Aivaru kas notiks, nepalikšu te nevienu brīdi. Esmu nogurusi dzīvot katrai kaimiņu tantei «uz mēles». Visas manas kleitas un kurpes ir saskaitītas… Es izlikos, smaidīju, tēloju laimīgu un mīlētu sievieti. Bet patiesība ir tāda, ka Aivars vairāk mīlēja divas citas – savu mašīnu un pudeli. Kopā ar tām viņš gulēja biežāk nekā ar mani… Šīs abas «draudzenes» kādā lietainā naktī iegāza grāvī un, kūleņus metot, viņš lauza sprandu.
Meklējot Aivaru, Velga zvanījusi viņam uz «mobilo». Vēlāk izrādījies, kas tas «izdziedājis» vai visu bateriju jau mirušā vīrieša ādas jakas kabatā. Septiņi neatbildēti zvani… Gluži kā septiņi viņu abu kopā nodzīvoti gadi.
Ābola pusīte
Velga par vīru bija 15 gadu jaunāka. Viņa uz šo pagastu Bauskas rajonā atbrauca no cita Latvijas novada. Tur tika likvidēta mazā skola, Velga zaudēja darbu, bet Bauskas pusē dzīvoja viņas precētā māsa. Vienā no vecāku sapulcēm viņa iepazinās ar inženieri mehāniķi Aivaru, kura jaunākā meita togad beidza pamatskolas pēdējo klasi. Tēvi jau reti nāk uz skolu, tāpēc Aivars mammu pulciņā izcēlies, atceras Velga. Vārds pa vārdam, abi atraduši saskaņu.
Aivara sievai tolaik bija ap 50, viņa strādāja kāda uzņēmuma grāmatvedībā. Sejā un augumā vairs nebija noslēpjamas vītuma pazīmes, toties Velga – slaida un glīta, šķelmīga un draiska.
Laulības šķiršana ievilkās, jo Aivara bērni centās vecākus samierināt, aizstāvēja mammu, lūdzot tēti nākt pie prāta un atpakaļ uz mājām. Velga par to daudz nebēdāja, jo bija pārliecināta, ka šis vīrietis ir tieši viņas ābola pusīte. Turklāt nekādas lielas brīvu vīriešu izvēles laukos jaunai sievietei nav.
Nelaimes vēstnesis
– Nevajadzētu saprast, ka esmu bijusi vieglas uzvedības sieviete. Kad sastapu Aivaru, man bija 34 gadi. Viena dzīvodama, varēju atļauties ceļot un labi atpūsties, arī draugu netrūka, bet varbūt biju kļuvusi pārāk izvēlīga. Aivars, šķita, pie manis atnāca gluži kā no debesīm sūtīts, tik naivi toreiz domāju. Pirmajos kopdzīves gados Velga kopā ar Aivaru jutās ļoti labi. Vīrs daudz strādāja, bieži bija prom no mājām, toties nauda turējās, ar bankas aizdevuma palīdzību gada laikā viņiem tika uzcelta neliela, bet ērta māja. Velgas puķu dārzs bija skaistākais pagastā.
Pirmais nelaimes vēstnesis iekritis pastkastē pirms pāris gadiem. Tā bijusi vēstule no parādu piedzinēja, kurš paziņojis, ka ar prasību vērsīsies pret Aivaru tiesā. Vīrs Velgai šo vēsti skaidrojis kā muļķīgu pārpratumu, un Ziemsvētkos pie vārtiem piestūrējis tieši viņai no Vācijas atvestu nelielu mašīnīti.
– Es sapratu, ka vīra bizness prasa gan spēkus, gan nervus, tāpēc nepārmetu, ka viņš mēdz iedzert. Ja tas palīdz saglabāt labu noskaņojumu, atgūties pēc spriedzes, varbūt labāk nekā lietot nervu zāles. Tikai īsi pirms vīra nāves no viņa darījumu partneriem uzzināju, ka, būdams ārzemēs, Aivars ne tikai iedzer, bet mēdz arī pamatīgi «plostot» un uzdzīvot. Rēķini auga, parādi krājās.
Avārija
Velga atceras, ka pirms pēdējā reisa manījusi – vīrs ir ļoti nomākts. Turklāt abi pamatīgi sastrīdējušies.
– Man bija apnikusi dzīve mājās, gribēju meklēt darbu, jo kaut kāda nojauta lika saprast, ka gaidāma nelaime un vajadzēs pašai gādāt par sevi. Aivars aizbrauca, bet nākamās dienas rītā man zvanīja viņa kompanjons. Nesagaidījis Aivaru ierodamies prāmju piestātnē, viņš sācis to meklēt. Noskaidrojies, ka netālu no Klaipēdas uz slidenā ceļa bija notikusi avārija… Nemaz negribu atcerēties tās klapatas, kas bija jāpārvar, kamēr dabūju viņu pāri robežai un varēju noguldīt vietējā kapličā.
Kopš vasarā notikušās nelaimes pagājuši vairāki mēneši. Ar Velgu runājāmies īsi pirms viņas aizbraukšanas no Latvijas. Pašlaik viņa jau ir Vācijā, pie radinieces, kurai nepieciešams palīgs un kopēja. Par Aivara kapa pošanu esot samaksāts. Kopēju bērnu viņiem abiem nav, bet Aivara meitas jau precējušās. Aivara un Velgas kopdzīve nav bijusi oficiāli reģistrēta, jo tas nav šķitis svarīgi. Māju viņai izdevies pārdot, jo, gods kam gods, Aivars jau pirms gadiem to tālredzīgi bija Velgai uzdāvinājis, juridiski noformējot dokumentus.
«Es negribu skatīties pār plecu atpakaļ, mirkt asarās un atmiņās, kaut abi kopā bijām piedzīvojuši arī daudz jauka. Vēl neesmu tik veca, lai uzskatītu, ka dzīve beigusies,» teica Velga atvadoties.
