Pašā Gailīšu pagasta malā, pie Lietuvas un Īslīces pagasta robežas, atrodas apdzīvota vieta Pograņica. Jau miestiņa nosaukums rāda, ka runa ir par robežu.
Pašā Gailīšu pagasta malā, pie Lietuvas un Īslīces pagasta robežas, atrodas apdzīvota vieta Pograņica. Jau miestiņa nosaukums rāda, ka runa ir par robežu.
Pagājušajā gadsimtā šajā vietā greznojās Pograņicas muiža un parks. Tuvākajā apkaimē līdz pat leišu robežām atradās turīgāku un knapāku saimnieku mājas. Daudzi vietējie labi prata runāt arī lietuviski.
Pēc meliorācijas darbos veiktās tīrīšanas 70. gadu nogalē līdz mūsdienām saglabājušās gandrīz visas mājas.
Muižas kapos meklē vērtslietas
Netālu aiz Krievgaļiem pirmā māja, kas piederīga Pograņicai, ir «Airītes». Vietējie iedzīvotāji stāsta, ka jau apmēram trīs gadus tur neviens nedzīvo. Saimnieki prasot pārāk augstu nomas maksu. Agrāk šī sēta bijusi apkopta un glīta, tagad skatoties, kļūst arvien bēdīgāk.
Pēdējos gados «atdzīvojusies» Pograņicas kapsēta, jo piederīgie tuviniekus cenšas guldīt tepat, senču dusas vietā. Blakus laicīgam kapu kalniņam atrodas muižas kapi, kas esot vairākkārt atrakti vērtslietu meklējumos. Vecākie Pograņicas iedzīvotāji atceras, ka neviens gan neko neesot atradis.
Miesta centrā – «Upītes»
Kā jau daudzviet lauku nomalēs, vietējais centrs nereti veidojas ap autobusu pieturu. Tā ir arī šeit. Varbūt tāpēc, ka netālu no pieturas atrodas vienīgā daudzdzīvokļu māja «Upītes». Šurp vairākas reizes nedēļā atbrauc autoveikals, kuram vietējie ļaudis devuši vārdu «Rimi».
«Upītes» būvētas 1974. gadā uz muižas kalpu mājas pamatiem. Tagad apdzīvoti septiņi no astoņiem dzīvokļiem. Vairākums šeit mīt jau kopš ēkas nodošanas ekspluatācijā. Mājai dots «Upīšu» vārds varbūt tāpēc, ka pie pašas būves plūst mazā Maučuvīte, kas uz Pograņicu attek no Lietuvas.
Dzidru Valtu sastopam rušināmies dārzā. Viņa nevarot istabā nosēdēt tik labā laikā. «Nemaz negribu teikt, ka dzīvoju nomalē. Man te ir labi. Šeit esmu uzaugusi, bērnus izaudzinājusi, tepat visu mūžu, fermā teļus kopjot, strādājusi. Tagad par 40 darba gadiem saņemu 43 latu pensiju,» sacīja Dzidra.
Visi seši bērni aizgājuši savā dzīvē. Vecākais dēls Imants ir vietējā policijas iecirkņa policists. Meitas Sigita un Sarmīte dzīvo Rīgā. «Sākumā gan biju dusmīga, ka esmu viena, bet tagad esmu saradusi ar klusumu un mieru. Kaut gan visu mūžu pie lopiņiem strādāts, tagad turu tikai vienu gotiņu un vis- tas. Negribas vairs «plēsties»,» par tagadējo ikdienu bilst Dzidra.
Mierīgi vada vecumdienas
Veneranda Ārmane ar ģimeni uz Pograņicu dzīvot atnākusi no Staburaga. Šogad maijā šeit būs aizvadīti jau 28 gadi. «Man liekas, ka šī ir brīnišķīga vieta, kur mierīgi aizvadīt vecumdienas. Nemaz negribētu dzīvot lielā ciematā, kur cits gar citu «rīvējas»,» atzina Veneranda. Viņas «saimniecība» esot vairāki pieklīduši kaķi. Kad iznākot braukt prom uz ilgāku laiku, minkas barojot kaimiņienes.
Skaidrīte Mūrniece uzskata, ka lielākie pasākumi, kurus kopā apmeklējot, ir pensionāru vakari. Pašvaldība tad atsūtot autobusu, bet ikdienā tie uz rajona centru kursē divas reizes die- nā – no rīta un vakarā. Kad lielāka vajadzība, tad izmantojot skolēnu autobusu vai lūdzot palīgā kaimiņieni Ingu Priedeslaipu, kura nekad neatsakot.
Priedeslaipu ģimene dzīvo «Lāčplēšos», kur čakli apstrādā piemājas zemīti un audzē dārzeņus. Kad esot pats īstākais kāpostu stādīšanas laiks, palīgā nākot kaimiņmāju sievas. Inga ir pateicīga čaklajām palīdzēm.
Dzīvo garāžā un ir apmierināts
Ciemojoties Pograņicā, «Bauskas Dzīve» sastapa interesantu vīru, kura dzīves apstākļi ne- būt nelikās viegli, jo pensionārs Imants Kaspars aptuveni gadu dzīvo vietā, kur pirms gadiem atradās nodegušās Pāļu mājas. Ēku šeit vairs nav, palikušas tikai pāris garāžas un kūts. Vienā garāžā mitinās Imants. Pretēji gaidītajam, viņš patiesi ir liels optimists, jo uzskata, ka pats svarīgākais nav, kur cilvēks dzīvo, bet gan KĀ to dara.
«Savu māju Īslīces pagastā esmu atstājis jaunākā dēla ģimenei. Pats atnācu šeit uz mātes mājām. Esmu jau pieradis. Garāžiņa nopakota, iekšā plīts un radio arī man ir. Nu burvīga dzīve? Katrs jau gribētu vecumdienās ar labāku zirgu pabraukt, bet ko darīsi, ja nav? Šī vieta patiesi nav slikta, jo muižas laikos tepat kūtsšķūnī esot bijis deju placis…
Šogad sastādīšu veselu lauku ar kartupeļiem. Labi, ka zemīti apstrādā Pēteris Puķītis no «Kalnaziediņiem». Te jau viņš daudziem mums palīdz. Nav ne jālūdzas, nekā…» stāstīja Imants.
Gūst pirmo pavasara iedegumu
Kopš aprīļa SIA «Uzvaralauks» sezonas darbus sākušas lauku brigādes. Tādu sastapām arī Pograņicā. Akmeņu lasīšanai bija sapulcējušās Antra Andžāne, Rima Aņisimova, Gaida Jefremova, Regīna Valta, Dagnis Janers un traktorists Pēteris Pečenijs. Sievas atzina – jāpriecājas, ka var kaut nedaudz nopelnīt. «Tagad mums tiešām neko vairāk nevajag – tikai darbu. Ar pateicību atceramies vecos laikus, kad cilvēkiem bija darbs un iztikšana,» sacīja Antra.
«Cenšamies izaudzēt arī kādu cūku vai lopiņu, bet lielākoties tas tiešām neatmaksājas. Tāpēc ar lopkopību nodarbojamies tikai sevis dēļ,» tā Regīna Valta.
Brigādes strādnieki atzina, ka uz Bausku braucot tikai tiešām īpašos gadījumos, bet pārtiku ikdienā iegādājoties autoveikalā. Pensijas dienās tas tiekot izpirkts tukšs. Pārdevējas esot saprotošas, maizīti dodot arī uz parāda.
Atmiņā vēl agrākais muižas parks
Pograņicas apkaimē ir arī Celmu, Virsnieku, Sipenieku, Zālīšu, Plānīšu un Liepu mājas. «Liepās» savulaik dzīvojis Jānis Goba. Viņš pārzināja parku, bijis arī kapu uzraugs un zvaniķis. Ilgus gadus «Liepās» atradās lielais pasta skapis ar mazajām šūniņām katram abonentam un vienīgais tālrunis visā miestā.
Gan Skaidrīte, gan Dzidra un Veneranda atcerējās, cik sakopts agrāk bijis muižas parks, kad to pārraudzījis Goba. Bērni nedrīkstējuši ne kociņa nolauzt, ne papīrus izmētāt. No skolas sakopšanas talkā sūtīti audzēkņi. Tagad muižas parks ar daudziem retu sugu eksemplāriem ir brikšņains un aizlauztu koku un daudzgadīgu lapu pilns. Pašu spēki sakopšanai esot par vājiem.
Pograņicas iedzīvotāji lielākoties abonē «Bauskas Dzīvi», daži arī kādu nacionālo preses izdevumu.
Kā vecākos miesta iedzīvotājus daudzi zināja nosaukt «Lāčplēšu» veco saimnieku Jāni Mūrnieku, kuram ir 96 gadi. 90 gadu apritējuši Olgai Cimbalai, bet Jānim Roeinam no «Zālītēm» šogad nosvinēta 80. dzimšanas diena.
Uz jautājumu, vai pograņicieši kaut ko vēlas no pašvaldības, pensionāri atbildēja, ka būtu priecīgi, ja palīdzētu sagatavot ziemai malku, bet jaunākie priecātos par darba iespējām.
No Pograņicas ik dienu uz skolu braucot seši bērni. Jauni cilvēki šeit nepaliekot, jo nevarot tā īsti spārnus savicināt…
