Katrs makšķernieks ir piedzīvojis gan nopietnus, gan kuriozus notikumus. Pastāstīšu kaut ko no savām copmaņa gaitām.
Katrs makšķernieks ir piedzīvojis gan nopietnus, gan kuriozus notikumus. Pastāstīšu kaut ko no savām copmaņa gaitām.
Tas notika pirms vairākiem gadiem, kad mūsu pilsētiņā vēl darbojās konservu fabrika, kas pa notekcauruli uz Mēmeli pludināja visādus «labumus» – kartupeļu miziņas, zirņus, veidojot dabisku zivju piebarošanas vietu. Viendien aizgāju tur uz copi, cerot, ka daudz makšķernieku nebūs. Kas to deva – viss upes krasts kā nosēts ar vīriem! Mēģināju starp tiem iespraukties, bet viņi dzina mani prom. Neko darīt, nostājos lejāk, rindas galā. Tur pēdējais izrādījās varens milzis, īsts Goliāts, ar modernu hūtīti galvā. Uzreiz redzams, nav vietējais, mūspusē tagad tādus dēvē par «londoniešiem».
Uzliku uz āķa ēsmu, spēcīgi atvēzējos (tolaik bezinerces spoles bija tikai retajam), lai tālāk iemestu. Kā metu, āķis aizķērās aiz manas cepures, tā ar visu tārpu upē tālu no krasta. Visi uz mani nosodoši noskatījās, kāpēc baidēju zivis. Citi pajokoja, vai es pirms makšķerēšanas sasveicinoties ar zivīm vai ar cepuri zivis gribot ķert – laikam ieviesīšot jaunu metodi. Visi smējās, tikai dūšīgais milzis klusēdams noraudzījās un neteica nekā. Viņš laikam savās copmaņa gaitās ne tādus vien brīnumus redzējis.
Pa to laiku mana cepure peldēja prom, nebija, kad prātot, glābu, kas glābjams. Asi piecirtu, lai āķis dziļāk iecērtas, bet sanāca vēl sliktāk, āķis atkabinājās pavisam, cepure ātri peldēja prom. Labi, ka negrima zem ūdens, turējās stabili, jo piepūtusies ar gaisu kā pūslis. Gāju tai līdzi gar krastu, vicināju makšķeri, bet nevarēju trāpīt.
Abi bijām nogājuši jau krietnu gabalu, cepure uzņēma ātrāku gaitu, es arī. Vairs nebija tālu pussabrukušais dambis, tur ūdens gāzās pāri ar mežonīgu spēku. Sapratu: ja tā aizpeldēs līdz turienei, tad man cepuri neredzēt kā savas ausis, tāpēc ar vēl lielāku apņēmību dzinos tai pakaļ.
Skriedams gandrīz paklupu, jo biju uzkāpis uz krietna sprunguļa, pakampu to, aptinu auklu – iznāca kārtīgs metamais. Pirmais metiens garām, otrais jau labāks – ar vienu sprunguļa galiņu aizķēru cepuri un lēnām vilku uz savu pusi. Izdevās! Ļoti lēni bridu cepurei pretim.
Biju jau diezgan dziļi iebridis upē, cepure gandrīz ar roku aizsniedzama. Vēl mazliet – un rokā ir. Jutos, kā smagu darbu padarījis, un bridu krastā. Sajūta tāda, it kā būtu noķēris rekordlielu lomu. Cik cilvēks var būt priecīgs un laimīgs, izmakšķerēdams no upes pats savu cepuri! Tā bija gluži jauna, stūrainām malām kā amerikāņu polismeņiem. Tolaik liels deficīts, nevis veca un novalkāta, kurai es mierīgi ļautu peldēt prom.
P. KĀRKLIŅŠ Bauskā
