Dzimtas koks jāveido, kamēr vēl ir dzīvs stāstītājs, ilgi nevar vilcināties.
Dzimtas koks jāveido, kamēr vēl ir dzīvs stāstītājs, ilgi nevar vilcināties.
Darbs, par ko gribu vēstīt, ir sākts jau ļoti sen. Esam piedzīvojuši vienpadsmito paaudzi. To izzinājis Nikolajs Ulmanis, brīnišķīgs cilvēks, labi izglītots. 1944. gada rudenī ar ģimeni atstājis Latviju. Tālumā viņš turpinājis tēva Jura Ulmaņa iesāktos pierakstus, kas izdarīti no baznīcas grāmatām. Tās liecina, ka Impu dzimtā 19. gadsimta sākumā gandrīz visi pratuši lasīt un rakstīt. Tas bijis laikos, kad Taurkalnē vēl nebija skolas.
Nikolaja Ulmaņa teiktais pierakstīts uz 40 lapām mašīnrakstā. Nostāsti sniedzas tālā pagātnē. Impu dzimtas vecākie ieraksti ir sākti 1685. gadā. Mūsu senči bijuši zemkopji, viņu bērni, pārceļoties uz pilsētām, izglītojušies, kļuvuši par ierēdņiem.
Ģimenes bijušas ļoti dievbijīgas, ceļoties un pie miera ejot, vienmēr noskaitīta lūgšana. Saimnieki ar tuviniekiem vismaz divreiz gadā gājuši pie dievgalda, piederējuši pie evaņģēliski luteriskās Jaunjelgavas draudzes. Aprakstā pieminētas arī teikas par Taurkalni, nostāsti par sērgām, kariem un vēsturi. Grāmatā «Valle» ir arī kāda daļiņa no šiem Nikolaja Ulmaņa atmiņu stāstiem.
Autors mudina: «Būsim stipri, nezaudēsim cerību un ticību labākiem laikiem. Vēsture mēdz atkārtoties. …Bet kurp mēs arī visi būtu aizklīduši, lai neredzamām saitēm mūs vieno ticība un cerība reiz atkal redzēties savā tēvu tēvu zemē – mūsu Latvijā.»
Nikolajs Ulmanis to nepiedzīvoja, bet viņa uzvārdu nes no Jāņa (dz. 1813. g.) un Lības (dz. 1819. g.) Ulmaņiem sestā paaudze. Mazdēls Juris tagad dzīvo Latvijā, precējies ar aktrisi Ināru Slucku, aug meitiņa Marta.
Vistuvākie, kas saistīti ar uzvārdu Biķernieks, ir Lība (dz. 1845. g.) un Mārtiņš ( dz. 1824. g.), kuri ir mani vecvecāki. Viņi bija Taurkalnes «Maztentenu» saimnieki. Vecvectēvs pirmais pagastā vecās koka mājas vietā uzcēlis staltu mūra ēku, bijis viens no turīgākajiem saimniekiem. «Maztenteni» joprojām atrodas savā vietā, tagadējā Kurmenes pagastā. Mājai uzcelts otrs stāvs, lai ierīkotu dzīvokļus.
Vecvectēva ģimenē bijis viens dēls Kārlis, kurš ieguvis izglītību Krievijā, strādājis par muižas pārvaldnieku Tveras guberņā, kur agri nomiris. Viņš bija precējies ar Katrīni, kura turpinājusi saimniekot Taurkalnē, viena uzaudzinot trīs dēlus un divas meitas. Vecākā meita Alma pratusi vācu, krievu valodu, Maskavā strādājusi par guvernanti Gorģejevu ģimenē. Pēc kara atgriezusies Latvijā un strādājusi par žēlsirdīgo māsu. Pēc Otrā pasaules kara viņas audzināmie no Maskavas sameklēja savu guvernanti. Viena no viņiem bijusi rakstnieka I. Turgeņeva radiniece, strādājusi Baumaņa institūtā par svešvalodu pasniedzēju, parasti ar savu guvernanti sarunājusies vāciski.
Meita Alvīne apprecējās ar Jāni Ansenu no Valles, 1944. gada rudenī nāvīgi ievainota ar bumbas šķembām un nomirusi. Dēli Jānis un Aleksandrs ar tēvu tika izsūtīti 1949. gadā. Atgriezušies dēli izveidoja jaukas ģimenes. Vienpadsmitās paaudzes mazbērnu pulkā jaunākās ir Alise Kastēna (2001. g. 5. V) un Ieva Ansena (2002. g. 20. X).
Biķernieku uzvārds no Impu dzimtas saglabājies trīs paaudzēs. Bet kādreizējās Impu dzimtas vienpadsmitā paaudzē Latvijā un ārpus tās ir uzvārdi: Anseni, Kastēni, Rudzrogas u. c. Paaudžu maiņā līdz šim atkārtojušies vārdi: Jānis, Mārtiņš, Kārlis, Juris, Anna, Katrīna, Ieva. Pirmie ieraksti dzimtas vēsturē ir veikti vecajā drukā.
Apkopojusi Biķernieku dzimtas īslaicīga uzvārda nesēja RASMA
