26 gadus vecais īslīcietis Artis Leitlands ar draudzeni dobelnieci Lindu Īrijā nopelnīto nule ieguldīja zemē.
26 gadus vecais īslīcietis Artis Leitlands ar draudzeni dobelnieci Lindu Īrijā nopelnīto nule ieguldīja zemē.
Dārzeņus viņi iestādīja Dobelē, kartupeļi, sīpoli un bietes briedīs Bauskas tuvumā.
Griezt sēnes nav patīkami
Par šādu sūri, grūti Īrijas laukos iegūtās naudas izlietojumu Artis un Linda izlēmuši tāpēc, ka dārzeņus, garšaugus, ogas un augļus iespējams realizēt vienmēr. Jaunais saimnieks lēš, ka trīs četros gados zemē iestādītie iekrājumi tiks atgūti. Kopumā Artis un Linda Īrijā pavadīja trīs gadus, pārtraucot studijas Latvijas Lauksaimniecības universitātes Veterinārmedicīnas fakultātē. Mērķis – iekrāt naudu, lai, Arta vārdiem runājot, paši būtu gan kungi, gan kalpi.
Sākumā gandrīz pusgadu par divtik mazāku samaksu nekā vēlāk griezuši sēnes Ziemeļīrijas pilsētiņā Ņūtonhamiltonā un Dienvidīrijas pilsētiņā Gorejā. «Tas ir draņķīgākais darbs, kāds vien var būt, turklāt bez brīvdienām. Darba devēji iestāsta strādniekiem, ka vairāk viņiem nekur nemaksās, cilvēki notic un paliek,» tā Artis.
Vēlāk jauniešiem izdevies sameklēt darbu dārzeņu, labības un garšaugu novākšanā Rašā, Vidusīrijas pilsētiņā, pārdesmit kilometru uz ziemeļiem no Dublinas. Tur, pie Rašas lielākā saimnieka Džimija Farela, Artis un Linda nostrādāja divarpus gadu, svētdienu pilnībā veltot sev. Pie Džimija, kurš izaudzēto piegādāja «Tesko» lielveikalu tīklam, naudu pelnīja vēl aptuveni trīsdesmit latviešu.
No plkst. 6 līdz 24…
Artis stāsta par darba stundām un apstākļiem: «Strādājām 60 – 80 stundas nedēļā, nopelnot vidēji 400 eiro, 50 no tiem iztērējām pārtikai, tik- pat par gultasvietu. Darbs sākās sešos rītā, ilga pat līdz divpadsmitiem naktī. Kad latvietis, kurš veda cilvēkus uz darbu un mājup, aizbrauca uz dzimteni, es sēdos pie busiņa stūres. Tas nozīmēja agrāk celties un vēlāk likties gultā. Uz lauka atradāmies jebkuros laika apstākļos. Īrijā, kā zināms, gandrīz nepārtraukti līst. Dārzeņu novākšana tur nav sezonas darbs, tie jāvāc nepārtraukti.
Darbs bija smags, ar pārējiem strādniekiem, arī latviešiem, bija grūti sadzīvot, jo viņi lēnām cits citu «ēda nost». Par latviešiem mēdz teikt, ka viņi ir vislabākie strādnieki, tas tiesa. Poļiem, krieviem, lietuviešiem darbs pie Džimija bija par smagu, latviešiem ne. Meitenei no Liepājas rokas satūka pirmajā darba dienā, pietūkums nenogāja līdz pat brīdim, kad viņai bija jābrauc mājās. Tomēr viņa izturēja. Kādai citai pēc atgriešanās Latvijā vajadzēja veikt muguras operāciju.»
Uzņem kinolentē
Artis uzsver, ka tā ir katra brīva izvēle – strādāt tādos apstākļos vai ne. «Man noteikti Latvijā būtu jāstrādā desmit gadu, lai iekrātu tik, cik nopelnījām. Es nesaprotu tos latviešus, kuri aizbrauc uz Īriju, apprecas un paliek tur dzīvot. Es esmu patriots. Dzirdēts, ka Īrijā strādā ap 20 tūkstoš tautiešu. Režisore Una Celma uzņēma filmu par to, kā latviešiem svešajā zemē klājas. Tajā tiks izmantoti arī mūsu uzņemtie videomateriāli Džimija Farela fermā,» tā Artis.
Jauniešiem izdevies Īriju izbraukāt krustu šķērsu, tās gleznainumu fiksēt videolentē, nostiprināt angļu valodas zināšanas.
«Kad bēgām prom no sēņu griešanas, trīs stundas saimniekam rakstīju atvadu vēstuli angļu valodā. To pienaglojām pie durvīm un devāmies meklēt labāku darbu,» atceras Artis.
