Mūsu avīzē 3. martā publicējām gadījumu iz dzīves «Bauskas galvenās ielas kļūst bīstamas».
Mūsu avīzē 3. martā publicējām gadījumu iz dzīves «Bauskas galvenās ielas kļūst bīstamas». Zaiga bija «Bauskas Dzīvei» uzticējusi savus pārdzīvojumus, kad kāds vīrietis viņai mēģinājis izraut somiņu. Tā gadās. Zaiga dažādu iemeslu dēļ nevēlējās publiskot un atklāt savu īsto vārdu. Šāds lūgums redakcijā strādājošiem ir jārespektē, un mēs to arī darām.
Nevienam nedrīkstam izpaust savu intervējamo vārdus, vēstuļu vai telefona zvanu autorus, ja viņi to negrib. Šādas indivīda tiesības paredzētas gan Latvijas Republikas Satversmē, gan Eiropas Cilvēktiesību konvencijā un likuma «Par presi un citiem masu informācijas līdzekļiem» 22. pantā. Arī mūsu avīzē strādājošo darba līgumos un «Bauskas Dzīves» darba kārtības noteikumos ir norādīts uz informācijas avotu noslēpuma glabāšanu.
Aicinājums droši uzticēties avīzei un solījums neatklāt jūsu vārdus tātad nav tāpat vien, jo «kaut kas jau jāsola» (kā nesen naivi vai apzināti ciniski izteicās premjerministrs).
Avīzei pieprasīt atklāt jūsu vārdus drīkst vienīgi Tiesa. Tā tas arī nesen Bauskā notika, par to rakstīju avīzē 14. maijā. Cik man zināms un kā informēja arī tiesnese, šis bija pirmais gadījums Latvijā, kad plašsaziņas līdzeklim ar tiesas starpniecību tiek pieprasīts atklāt informētāja vārdu. To ļoti vēlējās noskaidrot rajona Policijas pārvalde. Gan Bauskas rajona Tiesa, gan Zemgales apgabaltiesa šo policijas prasību noraidīja, un «Bauskas Dzīve» Zaigas īsto vārdu patur noslēpumā uz mūžu. Rakstu par šo gadījumu, lai mūsu lasītājiem parādītu, ka valsts, lai gan ar daudzām nepilnībām, tomēr realizē demokrātiskās iekārtas principus, aizstāv cilvēku konstitucionālās tiesības. Un tas nav maz.
Gatavojoties tiesas sēdei, iedziļinājos demokrātiskās rietumu pasaules plašsaziņas līdzekļu tiesāšanās gadījumos (mums šādu piemēru, kā jau minēju, līdz šim nebija). Apskatīju vairākus desmitus lietu, pārsvarā tās bija tiesas prasības ASV dažādiem laikrakstiem atklāt savus ziņotājus un informācijas avotus terorisma un bērnu nolaupīšanas gadījumos. Tās arī bija vienīgās lietas, kurās tiesa avīzēm pieprasīja atklāt savus avotus. Citos gadījumos, piemēram, atklāt, kas pastāstījis avīzei par skolas direktoru, kurš atlaists no darba, tiesa prasības noraidījusi, uzsverot avīzes privilēģiju sargāt savus informatorus.
Skaidri saskatīju likuma norādes «izpaust informācijas avotu var, ja tiek skartas sabiedrības būtiskas intereses» realizāciju – bērnu laupīšana, starptautiskais terorisms ir tāds drauds sabiedrībai, kas samērojumā ar viena indivīda noslēpuma tiesībām tiešām pārkāpj šo samērīguma principu. Te nu nebūtu, ko iebilst, šķiet, informatora vārds bez šaubīšanās jāatklāj. Tomēr visi žurnālisti izvēlējušies tiesas noteikto so- du – vai nu milzum daudz dolāru, vai laiciņš cietumā – un nav nosaukuši informācijas avotus. Šķietami absurds, kālab tā?
Atradu vienu lietu, kur tomēr avīzes «The Salt Lake Tribune» žurnālisti meitenes nolaupīšanas lietā izvēlējušies tiesai atklāt savus informatorus (viņi gan tur šo to arī safabricējuši savos rakstos), bet… nedaudz vēlāk atlaisti no darba šajā laikrakstā. Secinājums no šiem piemēriem nav grūti izdarāms – žurnālist, jebkurā gadījumā sargā savus informācijas avotus, pat tiesā klusē, labāk izvēlies cietumu nekā atlaišanu no darba. Avīzei svarīgāka par visu ir lasītāju un informācijas avotu uzticība. Žurnālists, kas grauj šo uzticēšanos, laikrakstam nav vajadzīgs.
Žurnālisti ir vēstures tapšanas aculiecinieki, jo viņi ir tik tuvu notikumiem un informācijai. Tālab bieži vien tiek uzskatīti par ideāliem lieciniekiem tiesās. Gadu gaitā ir izcīnīta šī žurnālistu privilēģija glabāt informācijas noslēpumu. Bet uzgāju kādu viltību, ko tajās pašās Amerikas Savienotajās Valstīs izmantojuši juristi kādā tiesas prāvā pret policijas sarunu noklausīšanos. Kad televīzijas žurnāliste, kas par to gatavojusi reportāžas, atteicās tiesā liecināt, uz tiesu izsauca viņas vīru. Diemžēl žurnāliste ar viņu bija dalījusies informācijā. Morāle viena – žurnālistam sava informācija jāglabā no jebkuras trešās personas, arī no sava bērna vai laulātā drauga. Tāda nu ir šī profesija.
