Gribu atgādināt par Ziedoņa dārzkopības skolu, kurā sāku mācīties 1945. gadā. Četrus gadus dzīvoju internātā, kas atradās Bornsmindes muižā.
Gribu atgādināt par Ziedoņa dārzkopības skolu, kurā sāku mācīties 1945. gadā. Četrus gadus dzīvoju internātā, kas atradās Bornsmindes muižā.
Arbūzi un melones
Skola atklāta 1927. gada septembrī kā divgadīga mācību iestāde. Tā pastāvēja līdz 1947. gadam, kad iekļauta toreizējā Saulaines lauksaimniecības tehnikumā, izveidojot četrgadīgu dārzkopības nodaļu. Tāpēc 1949. gadā mācības beidzu jau kā Saulaines tehnikuma absolvents – jaunākais agronoms dārzkopis.
Ziedoņa dārzkopības skolas direktors bija Vilis Vilsons, kurš pasniedza dendroloģiju, daiļdārzniecību, Hugo Gauja mācīja augļkopību, Voldemārs Brucis – sakņkopību un siltumnīcu darbus, Ādolfs Driķis – laukkopību, selekciju, Irma Driķe – latviešu un krievu valodu. Mācību programma bija plaša, daudz arī citu priekšmetu.
Skolas kokaudzētavā no stratificētas sēkliņas, meženīšu acošanas, iegriešanas vainagā audzējām augļu koku stādus, kas tika pārdoti. Lecektīs auga arbūzi un melones. Bija vairākas siltumnīcas, kurās auga krizantēmas, ciklamenas, dažādi dēsti. Mācījāmies kopt vīnogulājus, rožu mājā acojām rozes. Bija jāapgūst arī dārza ražas pārstrāde, konservēšana un kaltēšana.
Ar trieciena spēku
Gribu pastāstīt par presē jau pieminēto Ziedoņu strūklaku un unikālo ūdensapgādes sistēmu. Pils ēkas dienvidrietumu pusē bija urbta artēziskā aka (4×4 m plata un ap 3 m dziļa šahta). Akā bija no resna baļķa izurbta caurule, apmēram 3 – 4 metrus gara, pa kuru no urbuma plūda ūdens. Baļķa gals bija noslēgts, bet tā augšgalā sānos bija pievienotas kapara caurules (ap 6 cm diametrā). Pa vienu ūdens aiztecēja uz āra baseinu, pa otru – uz strūklaku, pa trešo – uz šahtā novietotu mucu, no kuras plūstošais ūdens darbināja zem mucas esošo trieci (hidraulisks sūknis, kas ūdens pacelšanai izmanto trieciena enerģiju). Ūdenspiegādi regulēja noslēdzošie krāni. Rudenī pirms sala iestāšanās krānu uz strūklaku aizgrieza.
Triecis dzina ūdeni pa vadu uz skolas ēkas bēniņiem, kur bija baseins tā uzkrāšanai. Ja radās pārplūde un ūdens tecēja pa jumtu, skolotājs H. Gauja lika man kāpt šahtā un aizgriezt krānu uz mucu, lai noregulētu ūdens līmeni.
Šī artēziskā aka darbojās ar lielu spiedienu. Liekais ūdens tecēja pa cauruli baseiniņā, zemē pie saimniecības ēkas, kas muižas laikos bijusi dārznieka māja. Skola tajā ierīkoja pirti un veļas mazgātavu. Āra baseiniņā vienmēr bija ūdens, arī ziemā tas tecēja un nesasala. Reizēm ziemā tur gājām mazgāt mutes un ūdens likās visai silts.
Apūdeņošanas sistēma
Tālāk no baseina ūdensvads zem zemes gāja uz Lielupes pusi. Tur aiz dzīvojamās mājas dienvidu pusē bija kokskola, ogu dārzs, sakņu dārzs, kur bija izveidota apūdeņošanas sistēma. Audzēkņiem bija jāveido mazi grāvīši, pa kuriem pievadīja ūdeni. Liekais mitrums pa vaļēju grāvi ietecēja Lielupē.
«Bauskas Dzīvē» ir bijusi publicēta 1917. gada fotogrāfija, kurā redzama ziemā pārplūdusi un sasalusi strūklaka. Tas liek domāt, ka Bornsmindes muižā tolaik nav bijis cilvēka, kurš aizgrieztu krānu no artēziskās akas uz strūklaku. Maldinoša ir informācija, ka ūdens strūklakai pievadīts no dīķiem, kas atradās otrpus šosejai.
Artēziskās akas šahta Ziedoņos ir saglabājusies, vēl redzami cauruļu gali, kas vadīja ūdeni uz muižas ēku un strūklaku. No urbuma ūdens vēl nedaudz plūst, bet baļķis (caurule) un arī triecis ir pazuduši. Nezinu, kāpēc vecā aka ir izputināta.
Pēc 50 gadiem, aizbraucot uz savu veco Ziedoņa skolu, redzu, ka tā nav apsaimniekota. Skats ir diezgan bēdīgs.
