«Narvesen» rīkotajā aptaujā par iecienītāko «Bauskas Dzīves» žurnālistu lasītāji atzinīgi novērtējuši arī VIĻŅA AUZĀNA rakstus.
«Narvesen» rīkotajā aptaujā par iecienītāko «Bauskas Dzīves» žurnālistu lasītāji atzinīgi novērtējuši arī VIĻŅA AUZĀNA rakstus. Piedāvājam viņa atbildes uz jūsu uzdotajiem jautājumiem.
Dienu ritumā skaistākā īpašība ir spēja nedomāt par dzīvi, par pagājušām stundām, vislabāk paveikto darbu vai neizpildīto solījumu. Ja izdodas distancēties no tā visa, atbrīvot sevi no nemitīgas vērtēšanas, salīdzināšanas, tad atliek tikai skaistākais, kas mums dots, – dzīvot. To arī cenšos darīt. Tāpēc saku paldies visiem lasītājiem, kuri «Narvesen» aptaujā balsoja par mani. Diemžēl dažus nāksies apbēdināt, jo uz pāris jautājumiem man nav atbilžu.
Nesalīdzināmas profesijas
Man nav mīļākās nedēļas dienas, jo prieku un baudu varu gūt tikpat labi piektdienā kā pirmdienā. Tāpat nevaru salīdzināt divas profesijas – žurnālista un skolotāja. Esmu centies godprātīgi strādāt pedagoga amatā, arī tagad savas publikācijas pūlos veidot rūpīgi un pārdomāti. Taču saņemu nodrukāto avīzi, pārskatu savu tekstu un atklāju, ka iepriekšējās dienas stingrā apņemšanās uzrakstīt meitenes vārdu pareizi, jo es zinu, ka viņu sauc Elva, nevis Elza, ir aizķērusies 32 burtu labirintā. Piedod, Elva!
Bez rutīnas
Cik reižu ir bijis, ka esmu stāvējis klases priekšā, 40 minūtes pārliecinoši un tēlaini klāstījis, piemēram, Aspazijas biogrāfiju, cenšoties atstāt skolēniem iespaidu, ka stunda rit pēc metodoloģiski smalki izstrādāta plāna. Bet īstenībā smadzenes nemitīgi skaitījušas minūtes līdz stundas beigām un drudžaini pūlējušās atcerēties vēl kādus kaut kur dzirdētus jokus, piemērus, faktus par Aspazijas, Raiņa, vēl kāda viņu līdzgaitnieka dzīvi. Galvenais, savu darbu darīt radoši, bez rutīnas un vienmuļas pareizības – tad arī varēs teikt, ka profesija ir sirdij tuva.
Man nav apstiprinošas atbildes uz jautājumu: «Kādā gadījumā jūs atgrieztos strādāt skolā?» Nekādā – jo dzīvē neko nevar pagriezt atpakaļ. Arī manas trīs vidusskolas audzināmās klases, kolosālākās un labākās, skolā vairs neatgriezīsies kā skolēni. Ja vajag, mēs tiekamies, jau citu attiecību vadīti. Vēl man ir pārliecība, ka skolā jāstrādā jauniem cilvēkiem. Ja bērniem nav, ko klausīties, lai viņiem vismaz ir, uz ko paskatīties.
Reidi un dziedātāji
Diemžēl nevaru nosaukt nedz tīkamāko, nedz netīkamāko tēmu, par kuru veidoju publikācijas avīzē. Šķiet, labi pārzinu atkritumu saimniecību Bauskā, ir iespēja piekļūt un intervēt dažādus mūziķus, aktierus, policisti neatsaka lūgumam doties līdzi reidos. Ja par kādu no šīm tēmām jāraksta, to daru, otrajā plānā aizvirzot kritēriju – patīk, nepatīk. Ar kādu mūziķi kopā pavadītas stundas dažreiz ir mokošākas nekā nakts reids ar ieņēmumu dienesta inspektoriem. Te arī slēpjas žurnālista darba jaukums un vienlaikus apgrūtinājums – neprognozējamība, negaidītais vienkopus ar stereotipiem – visas ziņas jāveido vienādi: kas, kur, kad…
Pērk to, kas patīk
Grūts šķiet jautājums, kādas tēmas avīzē jāatspoguļo vairāk. Produkts, šajā gadījumā avīze, jāveido tāds, lai to vairāk pirktu. Protams, cilvēki iegādājas to, kas viņiem patīk. Noskaidrots, ka lasītājus interesē policijas informācija, stāstiņi par zvēriņiem. Viņi vēlas laikraksta slejās ieraudzīt sava pagasta ļaudis, kaimiņus. Par to visu vairāk ir jāraksta.
Man vismazāko interesi rada stāstiņu gatavošana par zagļiem un krāpniekiem, taču šīs publikācijas tiek atzītas par vispieprasītākajām.
Balzams par piņģerotu
Interesants ir jautājums par manu brīvo laiku. Skaidrs, ka to nepavadu laikraksta redakcijā, kā to nezin kāpēc bija iedomājies jautājuma uzdevējs. Ikdienā burzoties starp cilvēkiem, jūtos viņu domu, vārdu, enerģijas tik ļoti pārsātināts, ka pēc darba vislabprātāk dodos prom no visiem. Visu šo nedēļu būšu kādā nostūrī pie jūras, vietā, kur pastnieks nenes avīzes, nav televizora, mobilajam telefonam nav zonas. Tas būs vislabākais brīvais laiks, patiesi brīvs no visa un visiem – mans laiks.
Savulaik jau biju teicis, ka viens no maniem vaļaspriekiem ir «kolekcionēt» cilvēkus – tikties un runāties ar visdažādāko nozaru un sabiedrības slāņu pārstāvjiem. Šis «skapītis» nu laikam ir pilns. Esmu apjautis, ka no citiem grūti izdabūt kaut ko jaunu, nedzirdētu un neizzināmu, nejūtu arī iekšēju nepieciešamību pēc tā visa. Tāpēc «cilvēku kolekcionēšanu» tagad veicu, tikai darba pienākumu vadīts.
Taču turpinu krāt suvenīru uzpirkstenīšus. Tos ceļojumos nopērku pats, pārved ģimenes locekļi, draugi, pat mazāk pazīstami cilvēki. Pašlaik man to ir 70. Tam, kurš man sagādās simto piņģerotu, uzsaukšu Rīgas melno balzamu ar upeņu sulu. Tas ir mans mīļākais dzēriens.
Pateicoties visiem, kuri balsoja par mani, VILNIS AUZĀNS
