Divi makšķernieki sēž upes krastā. Pret vakaru viens no viņiem saka: – Ir kāda lieta, kurai es nekad neticēšu.
Divi makšķernieki sēž upes krastā. Pret vakaru viens no viņiem saka:
– Ir kāda lieta, kurai es nekad neticēšu.
– Kāda?
– Tie ir meli, ka pasaulē ir tautas, kuras pārtiek tikai no zivīm.
*
Divi makšķernieki nosēž visu dienu pie upes, bet kā neķeras, tā neķeras. Vakarā abi savāc mantas, lai dotos mājās, un viens no viņiem saka:
– Ir tikai viena lieta, ko es nekad nespēšu saprast.
– Un tā būtu?
– Baumas par cilvēkiem, kas spēj izdzīvot tikai no makšķerēšanas…
*
Cauri niedrēm aizaugušai upmalai laužas divi makšķernieki un filosofē.
– Kas ir makšķernieka laime?
– Tā ir, kad tu bez makšķeres ievelies upē un iznirsti, rokā turēdams zivi.
– Un kas tādā gadījumā ir nelaime?
– Kad zivs iznirst viena pati…
