Francijas dienvidu reģiona – Provansas – pilsētiņa Aviņona līdz 20. jūlijam atradīsies teātra cienītāju un profesionāļu uzmanības lokā, jo šeit no 8. jūlija turpinās tradicionālais Aviņonas teātra festivāls.
Francijas dienvidu reģiona – Provansas – pilsētiņa Aviņona līdz 20. jūlijam atradīsies teātra cienītāju un profesionāļu uzmanības lokā, jo šeit no 8. jūlija turpinās tradicionālais Aviņonas teātra festivāls.
Pilsēta pārvēršas par skatuvi
Jau kopš 1947. gada Aviņona ir kļuvusi par jaunā teātra mākslas «Meku», kā arī par vienu no lielākajiem tūrisma centriem. Tā ir vieta, kur tiek īstenotas avangarda idejas, parādās līdz šim nepazīstamu režisoru vārdi, klasiķu darbi uzdzirkstī negaidītās interpretācijās. Katra teatrāļa sapnis ir kaut reizi mūžā nokļūt Aviņonā. Teātra festivāla interneta mājaslapā var pārliecināties, ka šogad repertuārā iekļauts vairāk nekā 50 lugu, kas tiek spēlētas pilsētas deviņos teātros, koncertzā- lēs, kā arī uz galvenās – brīvdabas – skatuves pāvesta pils pagalmā. Diemžēl mājaslapā nav ziņu par festivāla dalībniekiem. Maz ticams, ka festivālā piedalās kāda latviešu trupa, jo citādi šī informācija jau sen būtu parādījusies plašsaziņas līdzekļos. Tomēr Austrumeiropas teātru trupas uz Aviņonu brauc. Pirms vairākiem gadiem presē bija lasāmas jūsmīgas atsauksmes par poļu avangarda teātra panākumiem festivālā.
Rakstnieks bijis tālredzīgs
Mēs Aviņonā bijām vēlā rudenī, kas Francijas dienvidos ir līdzīgs maigai Latvijas vasarai. Pietika ar nepilnu diennakti, lai justos apburti no viduslaiku Aviņonas gleznainā miera. Pilsēta, kas atrodas Ronas upes ielejā, ir gluži neparasta, jo tās senatnīgo daļu, kas pēc platības varētu līdzināties divām Vecrīgām, no visām pusēm apjož 3,12 metru augsti mūri. Apbūvē nav atrodama neviena jauna celtne.
Pilsētas tēlu ir palīdzējusi saglabāt tās iedzīvotāju konsekventā attieksme pret kultūrvēstures mantojumu. Jaunā Aviņona ar saprātīga mēroga dzīvojamām un biroju ēkām, sabiedriskā transporta tīk- lu, atrodas aiz mūriem. Kad 19. gadsimta sākumā pilsētas mērija nolēmusi dzelzceļa atzaru būvēt cauri vecpilsētai, sākušies iedzīvotāju milzīgi protesti. Aktīvākais pretinieks bijis pazīstamais rakstnieks Prospērs Merimē – stāsta «Karmena» autors. Pilsētas patrioti ir guvuši uzvaru, bet tagad Aviņonas iedzīvotāji priecājas par senču tālredzību.
Reliģijas un kultūras centrs
Pilsētu 6. gs. p. m. ē. ir dibinājuši grieķi, bet 49. g. p. m. ē. Romas imperators Jūlijs Cēzars šeit pavēlējis uzcelt cietoksni romiešu karaspēkam, lai turpinātu iebrukumus Gallijā. No 12. gadsimta Aviņonu sāka dēvēt par pāvestu «azoti», jo uz šejieni no Romas tika pārvietota pāvestu rezidence. Pilsētiņa līdz pat 17. gadsimtam bija ievērojamākais reliģijas un kultūras centrs reģionā.
Pasaulē lielākā viduslai- ku celtne – pāvesta Benedikta pils – , kas datēta ar 13. gadsimtu, ir lieliski saglabājusies līdz mūsdienām. Protams, tā ir «apaugusi» ar nākamo pāvestu rezidencēm, pārstāvot vairāku laikmetu arhitektūras stilus, sākot no romānikas līdz renesansei.
Aviņonas baznīcu un galvenās katedrāles kapenēs joprojām atrodas pāvestu pīšļi. Starp citu, kādā baznīciņā atdusas arī slavenā itāliešu renesanses dzejnieka Petrarkas iemīļotā Laura. Daiļo sievieti, kura iedvesmoja Petrarku nemirstīgiem sonetiem, dzejnieks esot ieraudzījis kādā dievkalpojumā. Tas nekas, ka gados jaunajai Laurai jau ir bijis vīrs un krietns pulks bērnu. Petrarka viņu nav pārstājis dievināt arī pēc mūzas negaidītās aiziešanas no pasaules mēra epidēmijas laikā, lai gan personīgi viņi nav bijuši pazīstami.
Aviņonas iedzīvotāji mēdz jokot, ka Romas pāvesti tik ilgi šeit uzturējušies lielisko Burgundijas vīnu dēļ, jo Romā tādus nevarēja dabūt.
Īstā dzīve sākas naktī
Viduslaiku Aviņona mūsdienās ir studentu un mākslinieku pilsēta. Gandrīz katrā ieliņā iekārtotas mākslas galerijas, izstāžu zāles, kas darbojas līdz pusnaktij. Tāds ir dienvidnieku dzīves ritms.
Ap pulksten 21 pie kādas spilgti apgaismotas ēkas pamanām izmeklēti ģērbtu dāmu un kungu pulku. Viņi pacietīgi kaut ko gaida. Beidzot saprotam, ka tā ir operas publika, jo izrādes Aviņonas teātros sākas pulksten 21.30.
Tieši ap šo laiku mājīgos krodziņos uz vakariņām pulcējas vietējo iedzīvotāju ģimenes, bet piedūmotās tavernās – tikai vīrieši. Mēs, latviešu tūristi, piesardzīgi izvēlamies āra kafejnīcas, jo nakts dzīves ieradumi svešajā vidē mums nav zināmi. Tomēr arī pusnaktī vāji apgaismotajās un šaurajās viduslaiku ieliņās var justies omulīgi. Brīžiem pārņem sirreāla sajūta, it kā atrastos uz brīvdabas skatuves, spēlējot kādā viduslaiku lugā.
Klusā krodziņā malkoju kafiju un rakstu piezīmes, līdz atskārstu, ka pulkstenis jau ir pāri pusnaktij. Steidzīgi dodos uz durvju pusi, kad pie manis vēršas eleganta kundze: «Paldies, madam, ka iegriezāties mūsu kafejnīcā. Gaidīsim jūs atkal!» Man kļūst neērti di- vu iemeslu dēļ. Ienākot krodziņā, nesasveicinājos, bet promejot man šķita, ka īpašniece teiks: «Nu tad beidzot! Es jau sen varēju būt mājās.» Latviešu un franču pilsētas tomēr ir ļoti atšķirīgas.
***
Uzziņai
Aviņonā ir 100 tūkstoš iedzīvotāju.
Pilsētā darbojas universitāte, kas dibināta 1303. gadā.
Aviņonas katedrālē Francijas karalis Luijs IV svinēja kāzas ar Mariju Terēzi.
2000. gadā Aviņona bija Eiropas kultūras galvaspilsēta.
Aviņona ir ierakstīta UNESCO pasaules kultūras mantojuma sarakstā.
