Brunavas pagasta «Kodoliņos» 12. jūlijā satikās kupla radu saime, kuras pirmsākums ir Dārtas un Kārļa Bikšus ģimene.
Brunavas pagasta «Kodoliņos» 12. jūlijā satikās kupla radu saime, kuras pirmsākums ir Dārtas un Kārļa Bikšus ģimene.
Dzimtas koka izpēti veicis neparastā uzvārda nesējs Juris Bikšus, kurš dzīvo Rīgā.
Arī «Bauskas Dzīve», aplūkojot daudzu ģimeņu grafisko atveidu, pārliecinājās, kā sakuplojis katrs zars, kas turpina un turpina dzīt jaunas atvasītes. Jaunākā patlaban ir baušķeniece Megija Biezā. Viņai vēl nav gadiņš, vecākā – pensionēta skolotāja Laimdota Mustermane, kura dzīvo dzimtajā Budbergā, netālu no kādreizējām Zvejnieku mājām, kas savulaik piederēja viņas vectēvam Kārlim Bikšum.
Dzimtas koku turpina papildināt
Mazdēls Juris Bikšus, būdams nedaudz rezervēts pret žurnālistes interesi, skaidroja: «Šis nav zinātnisks un arhīvos meklēts pētījums, drīzāk hobijs. Sākums bija pirms desmit gadiem, kad pēc sarunas ar Tumes māsīcu radās ideja veidot dzimtas koku. Nevienam neslēpju, ka man vēl ir daudz neskaidrību. Tādēļ šodien visus aicinu pieteikt labojumus un papildinājumus, kā arī ierakstīt adreses lielā grāmatā, lai būtu vieglāk radus apzināt. Apkopojot ziņas, esmu secinājis, ka svarīgākie dati ir dzimšanas gads un vieta.» Tuvinieku ir tiešām daudz, taču Bikšus dzimtas turpinātāji, kā saprotams, var būt vīrieši.
Komentējot sešu Dārtas un Kārļa Bikšus bērnu ģimeņu līnijas, Juris sacīja: «Cik daudz veču karš izsitis no ierindas!»
Uzvārds dažādu iemeslu dēļ pārveidojies par Bikšis un Bikše, pašlaik Bikšus ir četri – Juris, viņa dēli Arnis un Kārlis, kā arī Mārcis, kurš dzīvo Kurmenē. Abi jaunie skaišoties gan, kad tēvs viņiem atgādina par uzdevumu nelaist zudībā neparasto uzvārdu. Arņa ģimenē aug meitiņa Emīlija. Viņas māmiņa aktrise Santa Didžus sacīja: «Meitai ir mans uzvārds, dēlam būs tēva uzvārds.»
Sarkanais Bikšus
«Kodoliņu» plašajā sētā, kur saimnieko K. Bikšus mazdēls Julians Druseiks un viņa sieva Anna, bija gana vietas, kur paslēpties no saules, piesēst zālienā un zem ābeļu zariem šķetināt visvisādas runas, pārskatīt albumus.
Juliana māsa Laimdota no pagātnes atminas daudz ko, un viņas vēstījums par vecvecākiem vijās tēlains, uzburot sendienas. L. Mustermane atgādināja, ka Budbergas pusē Bikšus ir bijis daudz, tikai viņas vectēvs dēvēts par sarkano. Ne jau politiskās pārliecības pēc, šāds raksturojums iegūts rudo matu dēļ. Šī īpatnība pamanāma arī trešajā paaudzē.
Kārļa Bikšus raksturojumā ir daudz interesantu nianšu. Viņš bijis pātarnieks katoļu draudzē, liels dziedātājs, stiķu pilns, vienmēr pratis labdabīgi izjokot savējos un svešus ļaudis. Un vēl – tuvējā apkaimē vectēvs vērtēts kā nepārspējams alus brūvēšanā. Darījis «riktīgu miezīti», tas vienmēr atradies muciņā. Gards un putojošs miestiņš celts galdā katram ciemiņam. Ikviens bijušajās Zvejnieku mājās uzņemts ar sirsnību un bez cienasta nav laists projām. Laimdota šo vecvecāku tikumu tur godā, allaž to mācījusi saviem bērniem un tuviniekiem.
Gūst spēku
Radu dzīvesvietas izkaisītas daudzviet Latvijā, arī šepat Bauskas rajonā un Lietuvas Republikā. Ne jau visi apzinātie un uzaicinātie varēja ierasties. «Kodoliņu» saimnieku viesmīlību baudīja vairāk par septiņiem desmitiem ciemiņu.
Lidija Bikše savulaik aizprecējās projām no Budbergas, un viņas ģimenes ligzda nostiprinājās Tukuma rajonā. Lidijas atraitnis Gunārs Staķis, dzimtas koku pārlūkodams, bilda: «Šeit nekas cits nav kā viens vienīgs interesantums.» Tā bija kā atsauce, dzirdot kādas radu meitenītes izteikumu, cik interesanti pētīt radu rakstus. Reizē ar vīratēvu šoreiz uz Budbergu nevarēja atbraukt labklājības ministre Dagnija Staķe, kurai šajā laikā bija darba vizīte Itālijā. Toties kupli pārstāvēta bija Paula Stradiņa Medicīnas universitātes rektora Jāņa Vētras ģimene, kas dzimtai piepulcējusies no Staķu puses. «Radu tāfeles» veidotājs J. Bikšus teica, ka dzimtā ir zinātnieki, mākslinieki, uzņēmēji, administratīvie darbinieki, inteliģence, vienkārša darba darītāji.
Zilās acis vienmēr dzirkstījušas Lidijai Bikšei-Ziemelei, kura dzīvo Skaistkalnes pagastā un no senčiem mantojusi humorīgumu. Uzrunāta viņa attrauca: «Ko vairs no manis var gribēt! Visādas kaites tagad jāpievarē. Vai kādreiz viegli bijis, piecus motociklus nodzinu, strādājot par veterināro feldšeri. Astoņus gadus mans transports bija zirgs. Visas nedienas aizmirstas, kad ķeros pie krustvārdu mīklām. Kaimiņienes jau zina, kad pastnieks atnesīs «Superkumu», Lidai mugura nesāpēs. Man ir brīnišķīgi dēli, kas palīdz, cik nu var.»
Tā katrs varētu kaut ko vēstīt par dzīves gājumu. Radu saimei sanākot, iespējams gūt spēku, optimismu, tā uzskata baušķeniece Ināra Hoņina, kuras saknes arī ietiecas Bikšu saimē.
***
Dzimtas himna ir dziesma «Spīdēj’ mani glāžu logi», kas izpildīta visos godos un kļuvusi par paaudžu skanīgo vienotāju. Radu saimē netrūkst dziesmu draugu un neviens nav jāskubina locīt balsi. Melodiskās dziesmas pēdējā divrinde ir šāda: «Pēc deviņi vasariņas,/Tad es braukšu ciemoties.» Kopā būdama, saime tomēr prātoja, ka tas ir pārāk ilgs laiks no vienas tikšanās reizes līdz otrai, tādēļ sanākšanu rīkos pēc divi trīs vasariņas. Kā tas ierasts, apmeklēs Bikšu kapsētu, lai godātu senču piemiņu.
