Viens no aizvadīto Dziesmu svētku veiksmīgākajiem projektiem bija latviešu tautastērpu skate.
Viens no aizvadīto Dziesmu svētku veiksmīgākajiem projektiem bija latviešu tautastērpu skate. Šī tradīcija atjaunota 1998. gadā, kad līdzīgā konkursā tika vērtēti staltākie etnogrāfiski precīzu tautastērpu nēsātāji no visiem Latvijas novadiem. Gan šoreiz, gan iepriekšējā skatē laureāti piedalījās etnogrāfiskos uzvedumos, ko svētku laikā vēroja interesenti, ārzemju viesi un tautas mākslas speciālisti.
Par konkursa laureātiem šogad kļuva vidzemnieki. Visvairāk godalgu saņēma Alūksnes pilsētas un rajona koru un deju kopu pārstāvji. Taču uzvedumā «Latviešu kāzas» Ķīpsalas izstāžu centrā piedalījās arī individuālo pretendentu grupas uzvarētāji. Viņu vidū līdzās jaunākās un vidējās paaudzes pārstāvēm bija arī rīdziniece VALENTĪNA ZALĀNE – otrās vietas ieguvēja. Viņa bija vienīgā laureāte, kura dzimusi tālajā Latvijas pirmās brīvvalsts laikā.
Skatē jūs demonstrējāt Krustpils novada tērpu. Vai tā ir jūsu dzimtā puse?
– Jau sen esmu rīdziniece, bet piedzimu Abrenes apriņķa Liepnas pagastā. Visu brīvo laiku, būdama pensionāre, veltu dziedāšanai VEF kultūras pils sieviešu korī «Atvasara» un Mazās ģildes senioru korī «Sudrabotā gaisma».
Par jauna tautastērpa iegādi tā īpaši netiku domājusi, bet piepeši gadījās lieka naudiņa, jo saņēmu kompensāciju par tēva zemi. Tieši tajā laikā iepazinos ar daiļamatnieci no kombināta «Māksla», kura piedāvāja skaistu Krustpils novada tautastērpu. Palūkojos uz sevi kritiski – mans kora ģērbs bija tik vecs! Tādēļ ne mirkli nenožēloju, ka naudiņu nesaglabāju grūtām dienām, bet nopirku tautastērpu. Tagad man ir gluži cita sajūta un iznesība.
Pastāstiet, lūdzu, kā pretendenti varēja pieteikties tautastērpu skatei? Varbūt nākamajos svētkos jūsu piemērs iedrošinās arī citus?
– Izlasīju skates noteikumus, aizpildīju dalībnieces anketu, aizgāju uz labu salonu un nofotografējos. Tad šos dokumentus iesniedzu valsts aģentūrā «Tautas mākslas centrs». Īsi pirms svētkiem saņēmu vēsti, ka esmu izvirzīta skates finālam. Tāds, lūk, bija šis «skaistumkonkurss». Manā korī dzied baltu filoloģe un folkloriste. Abas dāmas mani konsultēja.
Vēlāk uzzināju, ka laureātiem jāpiedalās uzvedumā «Latviešu kāzas». Pie viena kļuvu arī par «aktrisi». Tas gan nav nopietni sacīts, jo katram dalībniekam uz skatuves vajadzēja veikt noteiktu darbību, ne jau spēlēt galvenās lomas. Mēs bijām trīs sievas, kuras bļodā kūla olas līgavas nolūkošanas rituālā pēc vidzemnieku ieražām. Un tā vairākus vakarus pēc kārtas.
Man nelaimējās noskatīties apmeklētāju un etnogrāfu daudzkārt cildināto uzvedumu. Kas tad īsti notika uz skatuves?
– Režisore Dace Micāne-Zālīte patiešām ir brīnišķīga. Viņa skaidri zināja, ko grib panākt. Pietika ar dažiem mēģinājumiem, lai mēs visi – jauni un veci, profesionāļi un amatieri – pilnīgi iejustos rituālā. Uzvedumā ar etnogrāfisku precizitāti tika demonstrēti līgavas nolūkošanas vissenākie rituāli Kurzemē, Vidzemē, Zemgalē un Latgalē. Tas pēdējais – latgaļu stilā – bija kas sevišķs – nu īsta mistērija! Mūsu «saprecinātie» pāri jutās pagalam samulsuši, jo azartā saucām: «Rūgts!», lai gan scenārijā tas nemaz nebija paredzēts.
Vai četri uzvedumi katru vakaru, kas beidzās pirms pusnakts, jūs nenogurdināja?
– Nekas mani šajos svētkos nenogurdināja. Vakarā ar autobusu braucu uz mājām Vecmīlgrāvī, agri no rīta – uz koru mēģinājumiem, pēc tam – uz Ķīpsalu. Cik saviļņojošs bija 1. jūlija vakars, kad Doma laukumā notika tautastērpu skates laureātu apbalvošana! Pēc tam spēlējām «Latviešu kāzas» izmeklētai publikai. Uzvedumu noskatījās arī Valsts prezidente. Es jutos kā spārnos un šo sajūtu saglabāšu vēl ilgi. Jums vajadzētu dzirdēt, cik drastiski sadziedājās «Skandinieki» un Bārtas sievu etnogrāfiskais ansamblis! Tur visas lietas sauc īstajos vārdos, jo sendienās latvieši nekādus smalkus kungus un dāmas netēloja. Tautastērpu skate un uzvedums man šķiet etnogrāfisko tradīciju īsta atdzimšana. Mēs visi no jauna apgūstam to, kas nepelnīti bija aizmirsts. Padomju laikā neskatījās, vai tā meita vai sieva. Tik salika visām zelta stīpas ap pieri, un prom uz Mežaparku!
Dziedātprieks jums ir mantots no ģimenes vai esat mācījusies mūziku?
– Esmu strādājusi visvisādus darbus, pat gāzes iekārtas uzraudzījusi. Dziedāt sāku 1936. gadā, būdama trešklasniece, un man ir laimējies šo mīlestību saglabāt. Esmu viena, tāpēc mana ģimene ir abi kori. Tā ir stipra, saskanīga un skaista ģimene, bet Dziesmu svētki ir vislabākais, kas šogad ar mani ir noticis.
***
Viedokļi par tautastērpu skati
Dagmāra Prīnberga, Ķīpsalas tautas daiļamata izstādes projekta vadītāja:
– Ir patīkami dzirdēt skatītāju labus vārdus un apzināties, ka interese par tautas tradīciju saglabāšanu nav modes lieta, bet iekšēja nepieciešamība. Gandrīz visas godalgas tautastērpu skatē ieguva vidzemnieki. Viņu panākumus nodrošināja mērķtiecīgs un ilglaicīgs darbs, kura pamatā ir lietišķās mākslas studiju veiksmīga sadarbība ar koriem un deju kopām. Jo īpaši tas raksturīgs alūksniešiem. Jau izsenis Vidzeme ir audēju izslavēts novads, tādēļ tautastērpu skates rezultāti bija tik pārliecinoši.
Aivars Brālis, Liepājas jauktā kora «Līva» dalībnieks:
– Skatē mēs ieguvām žūrijas atzinību. Kora «Līva» tautastērpi ir veci, vēl no Liepājas skolotāju kora laikiem saglabāti, toties mēs zinām, kā tie pareizi jānēsā. Svarīga ir katra detaļa, jo nekas nav nejaušs. Tautastērpu skate ir laba skola, kurā var mācīties ikviens.
