Raksts «Ja būs aitas, atradīsies arī cirpēji» (publicēts «Bauskas Dzīvē» 9. jūlijā 2. lappusē) izraisīja manī izbrīnu.
Raksts «Ja būs aitas, atradīsies arī cirpēji» (publicēts «Bauskas Dzīvē» 9. jūlijā 2. lappusē) izraisīja manī izbrīnu. Kāpēc daudzus, sevišķi jaunus ļaudis, tik ļoti uztrauc «jaunie» Rīgas Domes pieņemtie likumi par pieklājīgu uzvešanos Rīgas ielās, skvēros un parkos?
Tie taču jau sen ir labi zināmi un pašsaprotami! Bet cilvēks jau tāds ir – viņam allaž jāatgādina, jāpamāca, jāaizrāda. To vajadzēja darīt daudz agrāk, kad šīs negācijas sāka parādīties. Tagad tiešām, kā korespondente saka, «ielāps tiek likts uz pārāk sairuša auduma». Nu jau šīs nekulturālības pārāk dziļi iesakņojušās, pat Domes vīri sāk strīdēties par to, vai tās noliegt vai atļaut.
Nevajag vainot «vispārējo sociāli ekonomisko situāciju». Tūlīt pēc kara, 1945. gadā, es sāku mācīties Rīgas 3. vidusskolā. Sagrauto Rīgas namu drupas vāca rīdzinieki un vācu gūstekņi. To vietā izveidoja skvērus, iesēja zālienu. Nevienam – ne jaunam, ne vecam – nenāca prātā slāt tiem pāri, kur nu vēl vārtīties. Nekad neredzēju cilvēkus staigājam ar atvērtu pudeli un dzerot.
Noguruši krievu bēgļi atļāvās apsēsties uz ietvju apmalēm, jo bija piekusuši un nelaimīgi. Un mēs par to nebrīnījāmies.
Lai arī kāda būtu sociāli ekonomiskā situācija, cilvēks nedrīkst nolaisties tik zemu, ka jāpieņem apkaunojoši likumi, kas izraisa sašutumu. Tie būtu paši par sevi saprotami, ja vien katrs no mums atcerētos, ka ir cilvēks un zina gan rakstītus, gan nerakstītus likumus, kuri jāievēro katram, kas sevi ciena.
