«Narvesen» rīkotā aptaujā par iecienītāko «Bauskas Dzīves» žurnālistu lasītāji atzinīgi vērtējuši arī MĀRĪTES OZOLIŅAS rakstus. Piedāvājam viņas atbildes uz jūsu jautājumiem.
«Narvesen» rīkotā aptaujā par iecienītāko «Bauskas Dzīves» žurnālistu lasītāji atzinīgi vērtējuši arī MĀRĪTES OZOLIŅAS rakstus. Piedāvājam viņas atbildes uz jūsu jautājumiem.
Vaicājumos tverts tik plašs laika posms, ka man vajadzēja ielūkoties pagātnē, domāt par šodienu un arī nākotni. Pateicoties visiem, kuri «Narvesen» aptaujā vērtēja mūsu, žurnālistu, darbu, sacīšu, ka domu un emociju saikne, kas neredzami saista lasītājus un rakstītājus, ir kaut kas īpašs. Daudz reižu bijis tā – sastopi sen neredzētu cilvēku, kurš iepazīts avīžnieces gaitās, un no viņa uzstaro labestīgs smaids. Arī tas palīdz saglabāt gaišu skatu uz dzīvi, notikumiem un cilvēkiem. Tā varu sacīt kādam lasītājam, kurš interesējies, kā tas izdodas.
Droši vien arī mana naivās optimistes daba liek stāvēt pāri ērcīgumam un saskatīt kaut ko saulainu pelēkās dienās. Neba jau bez tām var iztikt, jo līdzpārdzīvojums ir par jums daudziem, tāpat kā prātojums – varētu mūsu ļaudīm būt vairāk veiksmes. Īpaši jau maniem avīzē aprakstāmiem galvenajiem tēliem – maizes gādātājiem, zemes kopējiem un sportotājiem.
Ar iekšēju nemieru
Viens aptaujas dalībnieks ir interesējies, vai man būtu vēlēšanās mainīt specializāciju – no lauksaimniecības uz kaut ko citu. Jāatzīstas, tomēr ne. Esmu saradusi ar lauku ļaudīm. Tiekoties ne reizi vien apbrīnoju viņu fanātisko strādīgumu. Tāds, manuprāt, piemīt tikai latviešiem, protams, tiem, kuri nav ļāvušies ceļam ar reibinošas dziras pudeli padusē…
Viens jautājums izteikts šādi – kā jums tik labi izdodas atspoguļot laucinieku dzīvi? Pašai gan tā nešķiet, jo jūtu iekšēju nemieru, ka daudz kas paliek nepateikts. Gribētos atrast līdzsvaru lauku dzīves pašlaik pārmaiņām skartajā posmā. Mazāk esmu pievērsusies sīksaimniekiem, kuri visvairāk raizējas par nākotni. Pazīstot daudz ikdienas vezumā iejūgušos lauku vīru un sievu, es tomēr nezaudēju ticību, ka viņi spēs saglabāt Latvijas lauku vidi, kaut arī pārmaiņas tajā būs.
Liepziedu īpašais saldums
Pagājību skar taujājums par bijušajiem skolotājiem. Izteikts pat vēlējums par kādu no viņiem pastāstīt. Man ir veicies ar pedagogiem, jo viņi bijuši dažādi un katrs devis kādu atziņu, kas mūžu nākusi līdzi. Šoreiz pieminēšu kādreizējās Panemunes astoņgadīgās skolas pedagoģes Rasmu Skusto un Melāniju Piebalgu. Viņas bija manas pirmās skolotājas, atceros – prasīgas un interesantas. Mūsu mājas atradās ļoti tuvu skolai, un arī pēc mācībām no pedagogu skata nekur tālu nevarēju sprukt. Es viņas respektēju tolaik un joprojām, jo viņas prata ielikt pamatu zinātkārei. Man ļoti patīk izziņas process arī pašlaik.
Bijušās dienas liek atcerēties arī aicinājums rosināt mana dzimtā pagasta – Panemunes un Brunavas – ļaudis. Ir divējādas izjūtas – piederošā un zūdošā – pret šo mīļo zemes stūrīti. Tur ir tik daudz staigāts, nirts Mēmeles ūdeņos. Joprojām Budbergā vācu jāņuzāles, piparmētras un liepziedus. Tuvinieki par mani jau smaida, kad bilstu, ka citur vāktām drogām tāda aromāta nav.
Zūdošā… Aizvien mazāk paliek man zināmo budberģiešu, tāpēc ar patiesu interesi tveru katru aicinājumu uz dzimto pusi. Kā rosināt ļaudis? Lai katrs kopj savu sētu un apkaimi, jo daba šai pusei dāvājusi īpašu jaukumu! Bet kādreizējās takas paliek nestaigātas un aizaug. Lai visi kopā turpina gādāt par Budbergas parku, kas arī tiek darīts. Zinu, ka neatjaunos šeit skolu, bibliotēku, klubu, doktorātu, kas ļaudīm ir tik vajadzīgi un kādreiz bija.
Grūti būt krustcelēs
Jautājumi liek lūkoties nākotnē. Vai balsosit par Eiropas Savienību, kāda dzīve tajā būs pensionāriem?
Šajā pavasarī vērojot referendumu Polijā, pārliecinājos, ka jābalso par. Lielā poļu zeme, kurai ir nozīmīga vieta pasaulē, to saprata, kaut arī pretrunīgi un mulsinoši līdz balsošanas pēdējai stundai. Ir mūsu Latvija kā «mazs bērniņš krustcelēs» (rokopera «Lāčplēsis», ko redzēju jau pirms lielā atmodas laika). Mēs nevaram palikt vieni, un šī izvēle jāpieņem ar tās plusiem un mīnusiem.
Nepateikšu gan, kā pensionāri dzīvos ES. To vien zinu, ka pensijas rēķinās pēc Latvijas likumdošanas. Ja pieņem, ka cenas paaugstināsies, tad pieļauju – sirmgalvjiem un arī visiem citiem klāsies grūtāk, vismaz iestāšanās sākumperiodā.
Āķīgi vaicājumi
Vai žurnālistika ir arī sirdsdarbs? Tieši tā skan vēl viens jautājums. Ak, āķīgais jautātāj, kādu atbildi esi vēlējies sagaidīt… Patīk man avīžniecība, patīk, un ir mana sirds tai klātu. Bet… gadās reizes – uz darbu nāku ar smagāku soli, jo nevaru piekļūt kādam iecerētam personāžam vai tēmai. Tirdu sevi, ka nepagūstu visu jauno tvert tik dziļi, cik vajadzētu.
Kādas ir žurnālistu atsauksmes par Eirovīziju? Bija dažādas, savas domas izteicu redakcijas slejā (publicēta 28. maijā). Nevaru spriest plašāk par šo konkursu, jo neesmu populārās mūzikas laba pazinēja.
