Šķiet, nav valstsvīra Latvijā, kurš pat pēc nāves būtu tik ļoti apņirgts, lamāts, arī slavēts, sviestā ķepināts un politiskos nolūkos izmantots, kāds ir viens no mūsu valsts dibinātājiem Kārlis Ulmanis.
Šķiet, nav valstsvīra Latvijā, kurš pat pēc nāves būtu tik ļoti apņirgts, lamāts, arī slavēts, sviestā ķepināts un politiskos nolūkos izmantots, kāds ir viens no mūsu valsts dibinātājiem Kārlis Ulmanis. Lasot un klausoties samazgas, kas plūst pār viņa piemiņu, liekas, ka daži mūsdienu vēsturnieki, žurnālisti un politiķi 1940. un 1941. gadā noteikti būtu glābuši Latviju no tūkstoškārtīga okupantu pārspēka, nebūtu ne izvešanu, ne arestu un mūsu valsts ziedoša un bagāta būtu uzcēlusies no divu agresoru asiņainā kaujas lauka.
Beidzot K. Ulmaņa izsūtīšanas dienā, 22. jūlijā, viņam tika atklāts piemineklis Rīgas centrā. Valsts prezidente šo un tam līdzīgus veidojumus nosaukusi par «sociālā reālisma visstagnātiskākā stilā» risinātiem. Taču «virtuālās mākslas» paraugs – piemineklis represētajiem – pat nomalei nepiestāv.
Vēsturniece I. Kreituse uzskata, ka K. Ulmaņa izvērtējumam nepieciešama «laika distance» (it kā 60 gadu būtu par maz), kad vairs nebūšot cilvēku, kuri darbojušies kopā ar viņu. Citādi izsakoties – nebūs liecinieku, un vēsturniekiem brīvas rokas un iztēle. Dīvaini, bet attieksmē pret K. Ulmani komunistu iedibinātie stereotipi jeb priekšstati nav mainījušies. Aizmirsts, ka bez viņa izšķirošas rīcības 1918. gada 18. novembrī un nākamajos gados tagad nebūtu, ko atjaunot un prezidentēt.
Ar kultūras notikumiem piesātinātajā jūlijā jau piekto gadu Ikšķilē 19. jūlijā notika komunistiskā režīma represēto Latvijas iedzīvotāju salidojums, kurā piedalījās arī grupa baušķenieku un pārstāvji no vairākiem rajona pagastiem. «Lauku Avīze» rakstīja, ka piedalīties aicināta arī Valsts prezidente, bet viņa atteikusi, jo esot atvaļinājumā. Savukārt «Diena» vēstīja, ka V. Vīķe-Freiberga atpūtā dodas no 21. jūlija, bet no Politiski represēto apvienības valdes priekšsēža G. Resnā uzstāšanās salidojuma rītā Latvijas Radio bija noskārstams, ka prezidente vispār nav uzaicināta. Kur meli, kur patiesība?
Nekāda sakara ar meliem nav strauji augošai dzīves dārdzībai vēl pirms iestāšanās ES. Iztikas minimums vienam cilvēkam jūnijā bijis 94,74 lati. Vairākumam Latvijas iedzīvotāju ne tādas algas, ne pensijas. Turklāt «Latvenergo», «Latvijas gāze» prasa cenu regulatoriem tarifu paaugstinājumu. Gaidāms arī benzīna cenu kāpums līdz pieciem santīmiem par litru. Solīts medikamentu dārdzības pieaugums, jo no nākamā gada tiem pielemts deviņi procenti PVN. Viss kā Eiropā, citu argumentu nav.
Taupības nolūkā premjers vēlējis ministrijām iesniegt nākamā gada budžeta samazināšanas priekšlikumus. Saudzīgu attieksmi izpelnījušas Kultūras un Tieslietu ministrijas, kā arī Saeima – algām un desmitiem jaunu datoru.
Karstums katru dienu atnes pa sēru ziņai – kāds atkal noslīcis aiz pārgalvības vai nezināšanas, pārsvarā jauni cilvēki. Ļoti žēl. Bet kādreizējā dīķmalā pretī Domes logiem mirst kārtējais bērzs. Debesu un pazemes ūdeņiem tiekoties, aizbērtais dīķis «Rimi» teritorijā pastāv par savām dabas piešķirtajām tiesībām. Neziņa, pārgalvība? Manuprāt, kļūda aprēķinos: kas maksātu vairāk – dīķa uzturēšana vai tā savaldīšana?
