Esmu Latvijas vidusmēra iedzīvotāja.
Esmu Latvijas vidusmēra iedzīvotāja. Elpot sāku mūsu pirmās brīvvalsts laikā, kad, pēc vecāku nostāstiem, katrā ielas stūrī bijuši ebreju veikaliņi un saimnieks, uz sliekšņa stāvēdams, aicinājis: «Ienāc pie mane!» Pēc tam izgāju daudzpakāpju sociālismu komunisma fāzē, kad visu regulēja nemaldīgā partija, bet vidusmēra ļautiņiem teikšana bija tikai kā maska. Nu atrodamies krasu pārmaiņu laikā, kad indivīdam pašam jādomā par sevi rocības un likumu robežās.
Esmu piedzīvojusi zemes pārmērīšanu, mājas nodošanu ekspluatācijā un pēc vairāku mēnešu ilgas staigāšanas pa dažādiem kabinetiem laimīga rokā turējusi mūžā pirmo Zemesgrāmatu. Garajā ceļā uz šo laimes brīdi sevišķu šķēršļu nebija, izņemot formalitātes, ko paredz noteikumi. Par to gan pārliecinājos, ka piektdienās daudzviet valda it kā pirmssvētku noskaņojums un pēcpusdienā iestāžu durvis velti virināt. Par kafijas rituāliem nerunāšu, jo nu jau tiek spriests par ierēdņu diendusu.
Ģimenes svarīgāko dokumentu mapē ir iešūti līgumi ar attiecīgām institūcijām – par telefona, elektrības, ūdens lietošanu, par atkritumu izvešanu un varbūt vēl kāds. Līgumā par elektroenerģijas piegādi un lietošanu va/s «Latvenergo» filiāle «Dienvidu elektriskie tīkli» (PIEGĀDĀTĀJS) 2.5. punktā norāda: «Nepieslēgt jaunas elektroietaises, ja atļautā maksimālā slodze tiek pārsniegta(..), bez PIEGĀDĀTĀJA atļaujas.» Ar slodzi mūsmājās laikam kaut kas nebija kārtībā, jo, jau divām ietaisēm darbojoties vienlaikus, elektrība izslēdzās. Tāpēc pievienot elektriskajam tīklam ūdenssildītāju lūdzām PIEGĀDĀTĀJU. Dispečeri atbildēja, ka PIEGĀDĀTĀJS ar to nenodarbojoties, speciālisti strādājot objektos un lai meklējot kādu pazīstamu elektriķi. Zinot, ka ar pazīšanos vien nepietiks, vajadzīgs sertificēts elektriķis, vēlreiz vērsos pie PIEGĀDĀTĀJA. Šoreiz tas ieteica meklēt lietpratēju SIA «Kvēle». Tur arī savas ķibeles. Galvenais elektriķis vēl nebija attapies pēc Dziesmu svētku nedēļas, cita laikam nebija. Neveiksmīga bija otrā un trešā diena, solītais elektriķis tomēr neieradās, bet ceturtajā dienā mobilais telefons jau klusēja. Tad atcerējos laipnos ugunsdzēsējus, kurus iepazinu, mājas un Zemesgrāmatas lietas kārtojot. Tur bija arī sertificēts elektriķis Aldis Blušs. Piezvanīju. Vienojāmies par laiku, viss tika izdarīts ātri un labi. Paldies par to! Lai nu piedod «Kvēle» par tādu kā antireklāmu!
Riņķa kompozīciju stāstījumam izmantoju, lai pateiktu, ka aizvien vēl kavējamies bijušos laikos, kad katrs pakalpojuma sniedzējs sevi iedomājās par karalīti tuvu ne karaļvalstī. Laikam tāpēc tik reti mūs aicina: «Ienāc pie mane!»
