Bieži mums trūkst tā, kas nemaksā neko, – vienkāršas sirsnības un iejūtības pret citu cilvēku.
Bieži mums trūkst tā, kas nemaksā neko, – vienkāršas sirsnības un iejūtības pret citu cilvēku. Allaž atrodas kaut kas cits, kas tiek vērtēts augstāk par cilvēciskajām attiecībām.
Pavisam nesen biju lieciniece it kā ikdienišķam notikumam. Sadzīviska situācija, bet cik daudz tā par mums liecina.
Pa parku pastaigājās māte ar bērnu. Puika jau visai labi prata braukt ar divriteni, kaut gan skolā gājējs vēl nebija. Kā jau visi zēni, neiztika arī bez šerpākiem uzrāvieniem, rūkšanas, bremzēšanas. Pēkšņi puikam, braucot gar ceļmalā noliktu mašīnu, negaidīti samisējās stūre. Zēns ar gumijas rokturīti atsitās pret mašīnu un smagi nogāzās uz asfalta. Puikam elpa ciet un elkoņi driskās.
Māte vēl labu gabalu atpalikusi no draiskuļa. Es biju pavisam netālu un steidzos zēnam palīgā, bet pirmais no kāpņu telpas izlēca mašīnas saimnieks. Kliedzieni par mantas bojāšanu, par nenormālo braukšanu un «kas no šitāda var izaugt»… Bērns, galviņu nodūris, klusiņām raudāja un augšā necēlās. Kad saimnieks bija dažus līkumus ap mašīnu apmetis un redzēja, ka tai skāde nav nodarīta, piegāja pie bērniņa un paprasīja, kas tad kaišot…
Tad pienāca arī māte, atvainojās, palīdzēja puisēnam piecelties, noslaucīja asinis un veda uz mājām. Kā rīkotos jūs?
Man nebija spēka un īsto vārdu vīrietim kaut ko sacīt, jo viņš taču bija cietējs. Viņa manta bija apdraudēta.
Tas ir tikai viens no daudziem gadījumiem, kad būtu vajadzējis rīkoties citādāk. Man prieks, ka es spēju saskatīt šo kļūdu, bet varbūt drīz līdzīga uzvedība tiks uzskatīta par normu un manis izteiktā doma – par anomāliju. Tas atkarīgs no mums pašiem.
Ar cieņu – VIKTORIJA