Nu reiz šķita, ka atrasta īsta nomale – pati pasaules mala. Ceļš posmā no Skaistkalnes līdz Ānmēmelei ir arī pagasta, rajona un pat visas valsts robeža.
Nu reiz šķita, ka atrasta īsta nomale – pati pasaules mala. Ceļš posmā no Skaistkalnes līdz Ānmēmelei ir arī pagasta, rajona un pat visas valsts robeža. Taču patīkamu pārsteigumu šajā pāris kilometru garajā ceļa posmā bija tik daudz, ka, atgriežoties Bauskā, pārņēma pārliecība – pabūts skaistā, gleznainā, labestīgu un ar dzīvi apmierinātu cilvēku apdzīvotā vietā.
Pēdējā tītara dziesma
Izbraucot no Skaistkalnes uz Ānmēmeli, pēc pāris kilometriem ceļa zīme norāda, ka sākas apdzīvota vieta «Putni». Drīz vien ceļa labajā pusē skatāmi kādreizējā vietvārda devējas – Skaistkalnes putnu fabrikas – sabrukušie korpusi.
Kā daudz kas Latvijā, arī šis objekts pagājušā gadsimta pēdējos desmit gados neizturēja dīvaino procesu «privatizācija». Savu «roku» uzņēmuma likvidācijā pielika arī komercbanku «savdabā» kredītpolitika, nebija jūtama valsts ieinteresētība uzņēmuma pastāvēšanā. 1994. gada beigās apklusa pēdējā tītara dziesma fabrikā, bez nodarbošanās atstājot ap 100 cilvēku. Zaudējuši darbu, daži strādājošie aizgāja pensijā, citi kaut ko piemērotu sameklēja pagastā, Rīgā. Ir arī tādi, kas bez pastāvīgas nodarbošanās dzīvo joprojām.
Santīmi par sīpoliem
Skaistkalnes putnu fabrikā strādāja arī Andra Buša ģimene. Tagad elektriķa zināšanas viņš liek lietā, strādājot uzņēmumā «Latvenergo», taču šonedēļ ir atvaļinājumā, tāpēc «Bauskas Dzīve» Andri kopā ar pārējiem ģimenes locekļiem un dažiem palīgiem sastapa dārza malā. Viņi gatavoja sīpolus, ko vakarā vest uz nakts tirgu Rīgā. Iepriekšējā dienā sīvie dārzeņi tika atdoti par 18 santīmiem kilogramā. Smieklīgi maza cena, tomēr vairāk kā nekas.
Sarunā pie notīrīto sīpollakstu kaudzes atklājās, ka, par spīti nedaudzajām darba iespējām, ļaudis «Putnos» jūtoties labi. «Tikai nesauciet mūsu pusi par nomali!» strikti uzstāja Daina Buša. «Te ir skaisti, lieliska upe, labs ceļš, pāris minūtēs var aizbraukt līdz Skaistkalnei, tad jau arī nokļūt Bauskā, Aizkrauklē, Rīgā. Ja vajag kādu lētāku mantu, var paņemt pasi un aiziet uz ārzemēm. Lietuvas pusē daudz kam ir zemāka cena nekā pie mums.»
Sarunās par nākotni skaistkalniešu viedokļi nav tik līdzīgi. Daina cer, ka viņas bērni un mazbērni radīs vietu Skaistkalnē un viņiem te klāsies labi. Savukārt pensionāre Adeļa pauž skepsi par savu nākotni Eiropas Savienībā, kur joprojām būšot zemas pensijas, augstas cenas precēm un īpaši dārgi frizieru pakalpojumi. Paldies par šo viedokli LTV «Panorāmai», laukos tas uztverts nepārprotami – bez 40 latiem pie friziera nebūs ko darīt. 15 peldes dienā
Turpat «Putnos» sastaptie lauku puikas un meitenes ar dzīvi vasarā ir patiesi apmierināti. Priecīgs ir Elgars Statkauskis, kurš pēc 9. klases beigšanas iestājies arodskolā un nu mācīsies par galdnieku. Viņš uzskata, ka lauku bērniem dzīve šeit esot i jaukāka, i drošāka, salīdzinot, piemēram, ar Rīgas puikām. Lielpilsētā vairāk iespēju visādas nelietības pastrādāt, arī noziedzība esot lielāka. Toties Skaistkalnē viņš jūtoties droši jebkurā diennakts laikā.
Viņam piekrīt arī 6. klases skolēns Andris Pallags, kurš domā, ka te ir lieliskas iespējas atpūsties un strādāt. Uz upi vien karstās dienās aizejot pat reizes piecpadsmit. Ūdens Mēmelē silts, tīrs. Var pat pārpeldēt līdz otram krastam, tikai nedrīkst kāpt laukā, jo pretī nereti gadoties Lietuvas robežsargi.
Piesietas zosis
Krietni mazāk peldēšanās priekus bauda Riekstiņu māju saimniece Rita Dudure, lai arī viņas sēta atrodas pašā upes krastā. «Es nemaz te nejūtos kā pasaules malā, jo šī taču ir mana vieta, manu bērnu un jaunības dienu skaistā zeme,» pārliecinoši apgalvo pensionāre. Viņa teic, ka pensionāriem nemaz tik daudz brīva laika laukos neatliekot. Ritai esot divas slaucamas govis, vairāki jaunlopi, īpaši daudz vistu, nešpetnas zosis, kuras pat nācies aiz kājas piesiet, jo pirms pāris dienām gladiolām lapas nošķinušas.
Arī Ritas stāstījumā par šo pusi neieskanas attālas nomales redzējums. Te dzimusi, augusi, visu mūžu kolhozā lopkopībā strādājusi. Tagad jāraujas pa savu saimniecību, jo liels ir bērnu, mazbērnu un mazmazbērnu pulks, kuriem vienmēr ir prieks palīdzēt, līdzi uz pilsētu iedodot kādu oliņu, gaļas gabalu. Savai iztikai vajadzīgo izaudzējot dārzā, kūtī, trūkstošo varot nopirkt vietējā un autoveikalā.
60 pudeļu alus
Veikals ir patiesākais lauku ļaužu dzīves kvalitātes atspoguļotājs. Ānmēmeles tirgotavas «Laima» pārdevēja Inga Skadorva stāsta, ka vietējiem rocība esot dažāda. Esot tādi, kas ienākot, sapērkoties un tikai tad pavaicājot, cik tas viss maksā. Taču vairākums pirms katra pirkuma paprasot cenu un brīdi padomājot, vai šī lieta ir vajadzīga. Tomēr ir preces, bez kurām tikai retais iztiek. Vasarā, īpaši tik karstā kā šī, vai katrs pircējs somā ieslidinot pa alus pudelei. Dažreiz sestdienās, kad pie veikala piestājot garāmbraucoši atpūtnieki, izdodoties pārdot pat 60 divu litru alus pudeļu.
Arī veikalā sastaptā, prāvu gabaliņu iepirkties nākusī An- na Kanna divus tīkliņus ar precēm piepirkusi, paņēmusi pudelīti alus un veldzē slāpes, atpūtina kājas. «Divas reizes mēnesī uz veikalu atnāku, tad jau arī vienu pudeli alus karstā laikā nobaudu. Nevaru neko daudz tērēties, jo pensija tikai 55 lati. Bet spēks vēl ir, kopju lopiņus, neslimoju, vien vīru esmu pazaudējusi. Tas pie jaunākas aizskrēja. Vai man caur to Bauskas lapu nevar kādu sameklēt?» puspajokam vaicā sirmgalve. 81 gadu vecās sieviņas enerģiju var apbrīnot. Viņa joprojām kopj divas govis, vistas, gādā ēdamo diviem suņiem.
Tādi ir šajā nomalē, nē, dzīves un skaistās pasaules centrā sastaptie cilvēki. Priecīgi par kādu iespēju pie darba tikt, savu dārza gabaliņu apkopt, izaudzēto par lētu naudu citiem pārdot un tomēr baudīt dzīvi un brīnišķo vasaru pie dzeltenbrūnās Mēmeles.
