Viesojoties dažādās auditorijās, bieži esmu jutusi Latvijas iedzīvotāju lielo interesi par mūsu ikdienu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā.
Viesojoties dažādās auditorijās, bieži esmu jutusi Latvijas iedzīvotāju lielo interesi par mūsu ikdienu pēc iestāšanās Eiropas Savienībā (ES).
Visvairāk vaicā zemnieki un pensionāri. No visu vecumu un profesiju pārstāvjiem esmu dzirdējusi satrauktus jautājumus par latviešu nacionālās identitātes pastāvēšanu Eiropas Savienībā. Saņēmuši manu skaidrojumu, cilvēki ir teikuši: «Tagad mēs saprotam. Viss ir skaidrs, ja tā vienkārši izstāsta.»
Daudzi lūguši manis teikto uzrakstīt, jo trūkstot vienkāršas un skaidras atbildes uz iedzīvotājus satraucošiem jautājumiem. Tādēļ nolēmu sniegt savu viedokli par visbiežāk vaicāto.
Kas tiks pensionāriem?
Manuprāt, šeit var atbildēt ar pretjautājumu: «Vai kāds ir redzējis, ka ES valstīs pensionāri dzīvo slikti?» Viennozīmīgi varu apgalvot – nē, ES pensionāri ir pārticis iedzīvotāju slānis. Latvijas pensionāru lielākā problēma nenoliedzami ir mazās pensijas, kas nenodrošina iztikas minimumu. ES šāda situācija nav iedomājama.
Pensijas ir nacionālo budžetu kompetence, tātad to apjoms ir tieši atkarīgs no valsts budžeta ienākumiem. Jau pirmo trīs dalības gadu laikā Latvijai caur dažādiem ES fondiem būs iespējams apgūt līdzekļus viena miljarda latu apmērā. No šīs naudas, kuru saņems Latvijas uzņēmēji un pašvaldības, tiks maksāti nodokļi. Tie nonāks valsts budžetā, kas nodrošinās ievērojamu budžeta pieaugumu. Daļu no šīs summas būs iespējams novirzīt tieši pensionāru vajadzībām. Uzņēmēji radīs jaunas darbavietas, tātad – jaunus ienākumus budžetā.
Turklāt Latvijas sirmgalvju nelielās pensijas pēc mūsu pievienošanās ES būs ne tikai Latvijas, bet jau visas ES problēma. Eiropas Savienībā eksistē arī Sociālais fonds, kurš ir paredzēts dažādu asu sociālo problēmu risināšanai. Kā liecina vēsture, kritiskos brīžos ES valstis domā ne tikai katra par sevi, bet gan kopīgi cenšas risināt radušās problēmas.
Kas būs, ja referendumā par ES mēs tomēr nobalsosim pret? Varu droši apgalvot, ka tādā gadījumā nekas nemainīsies, varbūt kļūs vēl sliktāk. Mums nebūs ES palīdzības un budžeta straujā pieauguma, kas varētu garantēt pensiju palielinājumu. Man gribas cerēt, ka pensionāri Latvijā tomēr vēlas dzīvot labāk.
Kā klāsies zemniekiem un lauku iedzīvotājiem?
Man nereti tiek uzdots jautājums: «Vai dalība ES neiznīcinās Latvijas mazās zemnieku saimniecības?» Reiz man to vaicāja arī kāds nobažījies jurisprudences students no laukiem. Tad es viņam jautāju – kāpēc viņš studē tiesību zinātni, bet neaudzē lauku saimniecībā pāris govju? Manuprāt, neviens šo mazo saimniecību īpašnieks, kas pašlaik laukos «velk dzīvību», ilgi tā turpināt negrib. Diez vai jauni cilvēki perspektīvā vēlas šādu dzīvi. Lauki pārmaiņas gaida visvairāk.
Agrārā politika ES robežās ir tā, kas prasa vislielākos līdzekļus no pašas ES, nevis no nacionālajiem budžetiem. Iestājoties ES, subsīdijas Latvijā sasniegs Ls 50 no katra (jau paša pirmā) aramzemes hektāra.
Bieži dzirdami iebildumi, kāpēc mums netiek paredzēta tāda pati palīdzība kā jau esošo dalībvalstu lauksaimniekiem? Tā ir zināma netaisnība, taču mums jāatzīst, ka viņi ir maksātāji, bet mēs ņēmēji. Ar laiku maksājumi izlīdzināsies.
Neapšaubāmi, nākotne pieder lielākām zemnieku saimniecībām, nevis tām, kurās ir viena vai divas govis. ES ir lauksaimniecības attīstības fonds, kurš palīdz saimniecībām pārorientēties uz efektīvāku ražošanu vai arī atrast citu peļņas veidu. Piemēram, ES mazām saimniecībām tā ir ainavas kopšana. Eiropai ir svarīgi, lai lauki netiktu noplicināti un cilvēki neaizplūstu uz pilsētām.
Neiestāšanās gadījumā mums nebūs nedz subsīdiju, nedz pieejas dažādiem ES lauku attīstības fondiem.
Vai maza valsts var saglabāt nacionālo identitāti?
Maija vidū viesojoties Luksemburgas parlamentā un valdībā, man bija ļoti svarīgi noskaidrot, kā valsts, kurā ir tikai 440 tūkstoš iedzīvotāju un kura atrodas Vācijas, Francijas un Beļģijas krustcelēs, spēj nosargāt savu nacionālo identitāti un valodu.
Luksemburgieši apgalvo, ka īsti droši par savu suverenitāti, valsts robežām, identitāti un valodu viņi ir jutušies tikai līdz ar ES izveidošanos, kurā Luksemburga ir viena no dibinātājvalstīm.
Luksemburgiešu valodā, neraugoties uz lielo iebraucēju skaitu, runā gandrīz visi valsts iedzīvotāji. Viņi ir ļoti lepni par savu valodu. Manuprāt, tieši tā mums, latviešiem, ļoti trūkst. Arī mums jābūt lepniem un jālieto sava valoda. Latvietis pie pirmās izdevības mēģina pāriet uz citu valodu, vienalga, vai tā ir krievu, angļu vai vācu.
Lai saglabātu savu valodu, luksemburgieši lieto tādus līdzekļus, kādus paši uzskata par vajadzīgiem, viņus neviens nemāca. Piemēram, Luksemburgā visi iebraucēju mazuļi bērnudārzos mācās luksemburgiešu valodu jau no trīs gadu vecuma. Līdz sešu gadu vecumam viņi valodu ir apguvuši. Gan portugāļu, gan spāņu, gan franču bērni skolā sazinās luksemburgiešu valodā. Tā netiek lietota kā rakstu valoda. Pirmajās klasēs bērni mācās vācu, vēlāk arī franču valodu, kura ir arī oficiālā rakstu valoda. Lielākā daļa prot arī angļu valodu.
Luksemburgiešu valodas pozīcijas pēdējā laikā tikai nostiprinās. Piemēram, parlamentā pēdējās desmitgadēs darbs rit ne vairs franču, bet tieši luksemburgiešu valodā. Lai kļūtu par Luksemburgas pilsoni, jākārto arī valodas eksāmens. ES neiebilst pret Luksemburgas centieniem nostiprināt savas valodas pozīcijas, jo tā ir nacionālā kompetence.
Arī mēs paši varam un spēsim risināt savas nacionālās identitātes un valodu jautājumus. ES nepieprasa mums ratificēt nacionālo minoritāšu konvenciju. vairākās ES dalībvalstīs, kurās ir sarežģīta nacionālā situācija, šī konvencija nav ratificēta.
Mums nav labākas alternatīvas kā pievienošanās ES, ja gribam, lai dzīve straujāk mainās uz labo pusi.
