Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir izstrādājusi piecus variantus administratīvi teritoriālās reformas veikšanai Latvijā.
Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrija ir izstrādājusi piecus variantus administratīvi teritoriālās reformas veikšanai Latvijā. Valdība šos priekšlikumus skatīs augusta sākumā.
Piedāvājam ieskatu, kā šos attīstības jautājumus risina citviet Eiropā.
Reforma nedrīkst būt lēna!
Vietējās pašvaldības ilgi sprieda un arī aizsūtīja Reģionālās attīstības un pašvaldību lietu ministrijai savas nākotnes redzējumu. Ministru kabineta 31. martā akceptētajā «Novadu izveidošanas projektā» ierakstīts: «Pasaules prakse rāda, ka pašvaldību apvienošanās ir efektīvāka, ja tā notiek pēc iespējas īsākā laika periodā. Lēnu reformu nelaime ir tā, ka reformas pretspēkiem ir iespēja mobilizēties un atrast paņēmienus, kā neitralizēt jaunievedumus, tādējādi padarot reformu nenozīmīgu.»
Šajā pašā dokumentā melns uz balta rakstīts, ka dažādu valstu pētījumos par municipalitāšu minimālo iedzīvotāju skaitu iegūtie dati rādot – 5000 iedzīvotāju robeža ir kā minimālā bāze. Tādu to izvirzīja arī 102 novadu projekts.
Latvijas Pašvaldību savienības atbildīgā sekretāre Ligita Začesta stāsta: «Pašvaldību reforma gandrīz nekur nenotiek īsā laika sprīdī. Dānijā un Zviedrijā, piemēram, tā turpinās jau gadus divdesmit, meklējot optimālāku un visiem pieņemamāku modeli, nereti beigās valdība ķeras pie piespiedu varianta. Loģiski spriežot, jēdzieni «brīvprātīga» un «reforma» nemaz nav savienojami.»
Somijā ir municipalitāte ar 129 iedzīvotājiem
Daži konkrēti piemēri par valstīm, kuru iedzīvotāju dzīves līmenis un izaugsme nerada šaubas, ļaujot katram pašam secināt, cik lielā mērā progresu kavē vai veicina decentralizēta saimniekošana.
Dānijā vietējā vara tiek realizēta 14 apgabalos un 273 municipalitātēs, Zviedrijā – 24 apgabalu (lēņu) padomēs un 286 municipalitātēs (komūnās).
Francijā lieliski sadzīvo vairāki varas līmeņi: 22 reģionos ietilpst no diviem līdz astoņiem departamentiem. Valstī ir 96 kontinentālās Francijas un pieci aizjūras departamenti. Taču valstī nav likvidētas arī sīkās komūnas. Tieši otrādi – franči lepojas ar šo Lielās franču revolūcijas līdzgaitnieci, kuras vēsture aizsākusies 1884. gadā, uzskatot to par savas valsts pārvaldes īpašu iezīmi. Katrā ciemā, katrā lielākā vai mazākā pilsētā, neatkarīgi no iedzīvotāju skaita, ir izveidota komūna ar vēlētu pārvaldi. Komūnu skaits pārsniedz 36 tūkstošus, tajās ir pat mazāk nekā tūkstoš iedzīvotāju.
Arī Somijā vietējo varu realizē divu līmeņu pašvaldības – 12 provinces un 440 municipalitātes. Iedzīvotāju skaits šajās municipalitātēs gadsimtu mijā bija ļoti nevienāds – 22 municipalitātēs bija mazāk nekā tūkstoš iedzīvotāju, 13 municipalitātēs – vairāk par 50 tūkstošiem. Pusē no visām municipalitātēm iedzīvotāju skaits nepārsniedz 5000. Teritoriāli mazākā pašvaldība Somijā bija tikai sešus kvadrātkilometrus liela, un iedzīvotāju skaits tajā bija 129. Taču teritoriāli lielākā municipalitāte aizņēma 662 km², tajā dzīvoja 11206 iedzīvotāji. Līdere iedzīvotāju skaita ziņā, protams, bija galvaspilsēta Helsinki, tajā mājvietu bija raduši vairāk nekā pusmiljons iedzīvotāju.
Seko vietējo varu hartas ievērošanai
Eiropā ir izstrādāts īpašs mehānisms, lai sekotu vietējo varu attīstībai. Eiropas Padomes (EP) reģionālo varu kongresā Strasbūrā ikreiz tiek izvērtēta Pašvaldību hartas principu ievērošana dalībvalstīs. Katru gadu tiek pārbaudītas četras piecas valstis, eksperti uzklausa valdību, pašvaldību pārstāvjus un sagatavo ziņojumus. Vērtējums satur arī ieteikumus valdībai, kas vēl būtu jādara, lai attīstītu vietējo demokrātiju, informē L. Začesta.
Īpašas prasības pašvaldību teritoriālajam vai skaitliskajam lielumam EP neizvirza. Tā ir dalībvalstu un kandidātvalstu brīva izvēle līdz tam brīdim, kamēr netiek pārkāpti kādi demokrātijas principi. L. Začesta stāsta, ka šādas EP rekomendācijas Latvijas valdība saņēma pēc pārbaudes 1998. gadā. Tajās izskanēja prasība iekļaut Satversmē pašvaldību principu, nodrošināt pašvaldībām pietiekamu finansējumu, atjaunot reģionālo pašvaldību (rajonu padomju) tiešas vēlēšanas. Pērn pārbaude notika kaimiņzemēs – Lietuvā un Igaunijā –, tāpēc iespējams, ka drīz varētu notikt arī Latvijas pašvaldību pašreizējās situācijas izvērtējums.
Igauņi – par pagastu saglabāšanu
Mūsu kaimiņiem pašlaik ir atšķirīgi teritoriālās attīstības modeļi, kaut gan deviņdesmito gadu sākumā situācija trijās Baltijas valstīs bija līdzīga.
Igauņi uzreiz izvēlējās saglabāt pagastus jeb vietējās varas līmeni (205 pagasti un 42 pilsētas), bet 15 apriņķos pašvaldības likvidēja, atstājot tajās tikai valdības ieceltus apriņķu vecākos.
Dienvidu kaimiņi – lietuvieši – rīkojās pretēji: likvidēja vietējās pašvaldības, atstāja 56 rajonus, pārvēršot tos par vietējās varas pārstāvniecību.
Igaunijā gan ir izskanējuši priekšlikumi likvidēt vai apvienot pagastus, tomēr reģionālo lietu ministrs Jāns Eunapū tos kategoriski noraida. Viņš uzskata, ka mazo pašvaldību attīstību tas neveicinās. Viņaprāt, paši pagasti var veidot apvienības, ja tas nepieciešams kādu vērienīgu projektu realizācijai.
Acīmredzot igauņi ietekmējušies no «vecāko brāļu» – somu – pieredzes. Kā iepriekš minēts, šajā zemē vietējo pašvaldību lielums ir ļoti dažāds. Un tomēr Somijā veiksmīgi apgūst Eiropas Savienības (ES) fondu līdzekļus, par ko visvairāk nobažījušies pašreizējie Latvijas politikas virzītāji. Somijā vietējās iniciatīvas grupas (local activity group) apvieno vairāku pašvaldību spēkus lielāku ES projektu plānošanai un realizācijai. Arī J. Eunapū uzskata, ka pagastiem ir jāsaglabājas, bet lielāka vērība jāpievērš apriņķiem, jo tieši tiem nākotnē tiks uzticēta ES un valsts atbalsta fondu naudas sadale un pārraudzība.
***
Fakti
Eiropas Padome ir apkopojusi dažādu valstu pētījumus par municipalitāšu minimālo dzīvotspējīgo lielumu (minimālo iedzīvotāju skaitu). Iegūtie dati ir šādi:
Dānijā – 5000 – 6000,
Vācijā – 5000 (citos variantos – 2000, 800, 15 tūkstoši),
Itālijā – 5000,
Nīderlandē – 6000 – 7000,
Norvēģijā – 5000,
Zviedrijā – 6500 – 8000.
