Rakstīt mani pamudināja 25. jūlija «Nedēļas malks», kurā bija Kārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanas īss vērtējums.
Rakstīt mani pamudināja 25. jūlija «Nedēļas malks», kurā bija Kārļa Ulmaņa pieminekļa atklāšanas īss vērtējums.
Mazliet par sevi. Esmu Latvijas laika avīžnieks – tā prezidents Kārlis Ulmanis sauca mūs, žurnālistus valdības darba referentus laikrakstos un informatīvās iestādēs. No 1938. gada biju valdības un ārlietu ministrijas referents Latvijas radiofonā, pašlaik vienīgais dzīvais no amata brāļiem Latvijā un vēl Leonards Švarcs ASV. Pēc izietiem visiem «elles lokiem» esmu represēts pensionārs, bet ar žurnālistiku saindēts, tai sekoju vairāk nekā daiļliteratūrai.
Prezidenta K. Ulmaņa pieminekļa atklāšanas dienā, 22. jūlijā, Rīgā ierasties nespēju. Cerēju to dzirdēt radio un redzēt televīzijā. Bet nācās vilties! Radio drusku pačaloja, bet televīzijā no šī patriotiskā sarīkojuma pasniedza kaut kādu neveiksmīgu montāžu no kinohronikām ar gadījuma cilvēku intervijām, nedaudz no E. Repšes runas. Ne miņas no Saeimas priekšsēdētājas I. Ūdres, akadēmiķa J. Stradiņa un citu svinību dalībnieku runām. Bet mūsu Valsts prezidente ļoti «diplomātiski» no 21. jūlija aizgāja atvaļinājumā…
Kas tie par spēkiem, kas visu diriģē? Taču ne Latvijas Televīzijas ģenerāldirektors Grava? Kam Kārlis Ulmanis ir nevēlams? Akadēmiski izglītotie vēsturnieki labākā gadījumā Kārļa Ulmaņa nopelnus redz vienīgi 1918. – 1920. gadā, un viss.
Pat man, vēstures mīļotājam, atmiņā palicis, ka 20. gadu beigās pēc K. Ulmaņa ierosinājuma tapa Kultūras fonds. Kā var neredzēt t. s. autoritārā režīma laikā tapušo Draudzīgo aicinājumu, Tautas balvu, Studiju fondu! Arī no Hanzas laikiem Rīgā palikušo Lielo un Mazo ģildi, kuru vietā tapa Tirdzniecības un rūpniecības kamera un Amatu kamera! Saimnieciskā dzīvē bija svarīgas centrālās organizācijas.
Neesmu K. Ulmaņa dievinātājs, bet, avīžnieka gaitās redzot viņa padarīto, viņa iejūtību un uzmanību arī pret mūsu darbu, mēs viņu cienījām.
Ar patiesu cieņu – O. PORIETIS
