«Mans vīrs bija brašs zaldāts. Latvijas armijā dienējis, kara laikā vācu armijā mobilizēts. Gūstā viņu ņēmuši krievi, vācieši un angļi, arī par spiegu skolots,» tādu rundāliete Vera Zaķe atceras savu Teodoru.
«Mans vīrs bija brašs zaldāts. Latvijas armijā dienējis, kara laikā vācu armijā mobilizēts. Gūstā viņu ņēmuši krievi, vācieši un angļi, arī par spiegu skolots,» tādu rundāliete Vera Zaķe atceras savu Teodoru.
Meičas smīdina godasardzi
Abi bijuši pazīstami kopš agras jaunības. Kad vēl cerējušies, Teodors 1936. gadā iesaukts obligātajā dienestā un 11 mēnešus dienējis štāba pulkā. Viņš norīkots godasardzē pie Brīvības pieminekļa. «Mēs, skuķi, braucām uz Rīgu godasardzes puišus smīdināt,» tās dienas ar smaidu atceras Vera, kurai jau 88 gadi.
Kad Teodors atnācis no dienesta, 1938. gada aprīlī, tieši Pūpolsvētdienā, abi salaulājušies. Saimniekojuši, kopuši zemi, lopus, bet sācies karš. 1942. gadā Teodors mobilizēts vācu armijā, līdz krievi viņu saņēmuši gūstā. Trīs mēnešus netālu no Maskavas Teodors kopā ar citiem jauniem latviešu puišiem skolots par spiegu. Viņi saģērbti vācu karavīru formās un sūtīti pāriet frontes līniju, lai iefiltrētos pretinieka spēkos, it kā būtu atpalikuši no sava pulka.
Uzņem kā dēlus
«Teodors stāstīja, ka frontes līnija bijusi netālu no Cēsīm. «Iesūtītie» klejojuši aizmugurē no vienas mežmalas mājas uz citu. Visur viņi laipni uzņemti, māmuļas apvaicājušās par saviem dēliem, kuri arī aizgājuši vācu armijā, vai ir satikti, vai ir vēl dzīvi. Cienāti ar visu, kas bijis mājās, – ar lauku speķi, sviestu, krējumu, tikko slauktu pienu, mājās ceptu maizi. Te nu arī nelaime klāt, krievu pusē tie tādu uzturu sen nebija redzējuši, un puišiem piemetusies pamatīga caureja. Divas dienas gulējuši siena šķūnī, līdz izlūku grupas komandieris uzmeklējis un pavēlējis, ja tūlīt nepāriešot frontes līniju, tikšot nošauti uz vietas.»
Teodors atjēdzies hospitālī pie vāciešiem. Pārejot fronti, viņš zaudējis samaņu un kā savējais nodots ārstu rokās. Ievainojumu neatrodot, dakteri par viņu ziņojuši kā par aizdomās turamo. Teodoru apsargājis viens zaldāts, ar kuru kopā viņš sekojis karotājiem, atkāpjoties līdz pat Vācijai. Gandrīz katru dienu pratināts, jo vācieši zinājuši par baltiešu skološanu spiegu prasmē.
Ceļš uz mājām caur Narvu
Beļģijā Teodors ievietots karagūstekņu nometnē, kur bijis daudz latviešu. Tur viņš sazinājies ar Sarkano Krustu, lai noskaidrotu, vai, karam beidzoties, viņa ģimene arī nav izbēgusi uz Rietumiem. 1946. gadā atļauts doties uz mājām, taču nonākuši Šķirotavas stacijā.
Tur staigājis kāds vīrs, kurš klaudzinājis pa sastāva riteņiem, lai vagonos esošie atsauktos. Uz jautājumu, kas viņi ir, karavīri atbildējuši ar pašcieņu: «Labākie Latvijas dēli!» Vīrs pačukstējis, ka viņu ceļš vedīs uz Narvu. Tad nu visi steigušies rakstīt kādu vēsti mājiniekiem, lai pateiktu, ka ir dzīvi, bet ne brīvi. Zeme bijusi balta no izmestajām lapiņām. Pēc tam izrādījies, ka tās salasītas un nogādātas adresātiem.
Vera atceras, ka viņa vīru gaidījusi mājās no kara bez šaubīšanās: «Zināju, ka nāks un pārnāks! Zaķim taču ir septiņas dzīvības!» Saņemot ziņu, ka Teodors nosūtīts uz Narvu, kopā ar vīramāti Vera devusies uz turieni vest maizi. Tur bijušajiem karavīriem vajadzēja atjaunot sagrauto skolu.
«Izpērk» ar cukuru
Neilgi pirms 1946. gada Ziemassvētkiem kāds cilvēks devis ziņu, ka gūstekņus drīz atbrīvošot.
«Piepakojām somu ar lauku labumiem, ielikām arī desmit kilogramus cukura un tā «izpirkām» Teodoru ātrāk. Jau iepriekš bijām nakšņojušas pie igauņiem, kuri strādāja Narvas pastā, pie stacijas. Uzzinot, ka braucam pēc Teodora, viņi mūs aicināja pie sevis.
Aizgājām, saimnieku nebija mājās, bet durvis vaļā – maza, silta istabiņa, eglīte, bet uz galda – šķīvis ar pīrāgiem. Pasēdējām, paēdām, sagaidījām vilcienu, kas uz Rīgu gāja pusnaktī. Pēc tam aizrakstījām vēstuli un pateicāmies labajiem cilvēkiem, kuri, izrādās, tovakar bija aizgājuši apciemot kādu saslimušu radinieku,» atceras Vera.
Ticība glābj
Teodors bijis ļoti ticīgs, varbūt tieši tas viņu glābis no dažādām likstām, spriež Vera. Viņi abi dziedājuši Bauskas luterāņu baznīcas korī – vīrs basos, Vera altos, kādu laiku Teodors bijis arī pērminderis. Kopā ar citiem draudzes ļaudīm Zaķu ģimene bieži ciemojusies pie prāvesta Paula Žibeika, kurš bijis ļoti viesmīlīgs un sirsnīgs.
«Vīrs strādāja Saulainē. Nomira tikai 62 gadus vecs. Tolaik fermas dezinficēja ar hloru un dustu, viņš saelpojās indīgos tvaikus. Tas noveda kapā vairākus šejieniešus,» nosaka Vera.
Zaķu ģimenē izaugusi meita, dēls jau smiltājā. Vera Zaķe gadu desmitiem ilgi bijusi Važītes kapu pārzine. Šo pienākumu viņa mantojusi no vīratēva tēva, kurš bijis grāfa Pālena dienestā jau 18. gadsimtā.
