Pazīstu viņu vairākus gadus. Viņa rakstīja domrakstus, lasīja grāmatas, skaitīja dzejoļus, es to visu vērtēju.
Pazīstu viņu vairākus gadus. Viņa rakstīja domrakstus, lasīja grāmatas, skaitīja dzejoļus, es to visu vērtēju. Varu teikt, ka Kristīne (saukšu viņu tā, jo jaukas meitenes mēdz dēvēt šajā vārdā) ir personība ar raksturu, savu pārliecību un uzskatiem. Pozitīvi orientēta jauniete, kuras taisnības un godprātības latiņa ir pacelta stipri virs sabiedrības pieņemtās. Tāpēc īpašu izbrīnu neraisīja Kristīnes ierašanās redakcijā, lai klāstītu par savām likstām. Par likstām tās pat nevar nosaukt, drīzāk tās ir nekulturālības raisītas negatīvas emocijas. Nedēļas nogalē Kristīne kopā ar draudzeni devās uz izklaides pasākumu Pilskalna estrādē, abas ceļu mēroja ar velosipēdiem. Atklājās, tieši braucamrīks, nevis vakara izrāde kļuva par sarīkojuma centrālo notikumu. Vismaz Kristīnei un viņas draudzenei. Kādam pasākuma dalībniekam Kristīnes velosipēds šķita aizdomīgs, jo tieši tāds viņam pirms neilga laika tika nozagts. Patiesības noskaidrošanai talkā aicināja vietējo amatpersonu, kura, uzzinot par «zagļu» klātesamību pasākumā, skaļi un pašpārliecināti steidzās saukt policiju. Darīts viss tika tā, kā vajag, ja grib īstu vainīgo noķert. Skaidroja, runāja un kārtoja labu laiku, Kristīne vēl aizsteidzās uz mājām pēc īpašumu apliecinošiem dokumentiem.
Kad abas ar draudzeni atbrauca atpakaļ, konflikts jau bija atrisināts, uz Kristīnes velosipēdu neviens vairs nepretendēja. Taču persona, atbildīgā darbiniece, kura bija sākusi izmeklēšanu, pat neuzskatīja par nepieciešamu konfliktu kulturāli pabeigt. Ar atvainošanos, ar kompensāciju. Kaut gan neba nauda vai standarta pieklājības frāzes Kristīnei bija nepieciešamas. Viņas pārdomas raisīja attiecību un klientu apkalpošanas kultūra. Vissāpīgāk Kristīnei bija, ka velosipēda īpašnieka noskaidrošana notika turpat pie estrādes soliņiem, labi skaļi. Tā, ka visi interesenti varēja dzirdēt un redzēt. Mazpilsētā cita likstu izzināšana un tālāk stāstīšana – tas jau dienas galvenais ēdiens.
Meitenei tā vakara neomulību jau vējš izvējojis, atbildīgā amatpersona turpina strādāt. Cik zinu, pienākumus veic pat ļoti labi. Jaunietes sāpju stāstu varētu pat neklāstīt, bijušas lietas nepieminēt. Tikai tā nekulturālība, iejūtības trūkums pret citu, tas mani neliek mierā. Kas vainas mūsu sabiedrībai, ja esam tik kāri uz riešanu, lūrēšanu svešās istabās un rakņāšanos citu dvēselēs. Viegli ir ar netīriem zābakiem cita mājā ieiet, bet grūti, grūti pēcāk ir i istabu izmazgāt, i zābaku valkātājam citus par savu labo sirdi pārliecināt.
