1915. – 1918. gadā Rundālē tika ierīkota vācu kolonija.
1915. – 1918. gadā Rundālē tika ierīkota vācu kolonija.
Kazaka pavēle
Pirmā pasaules kara otrajā gadā – 1915. gada pavasarī – notika spēcīgs vācu uzbrukums Austrumu frontē un radās pārrāvums. Vācu spēki virzījās pāri Lietuvai arī uz Latviju. Mana vectēva D. Drengera mājās Rundāles «Silpeļņos» iejājis kazaks un pavēlējis doties bēgļos, pirms tam izpostot labības laukus. Pēc neilga laika šis kazaks vēlreiz ieradies ar to pašu pavēli.
Sākās drūmās bēgļu gaitas. Ratos sakrāva mantas, pie ratiem piesēja govis. Cūkas dzina barā un tika līdz Rundāles pils ozoliem, kur tās atstāja, jo nobarotus lopus bija grūti tālu dzīt. Pie Bornsmindes pa braslu forsēja Lielupi. Pie Bauskas krievu pavēlniecība bēgļiem atstāja tikai vienu zirgu un vienu govi, bet pārējo pievāca karaspēka vajadzībām.
Labību saber pils koridorā
Rundālē, tāpat kā visā Kurzemē, 1915. gada vasarā ienāca vācu karaspēks. Vāciešiem bija radusies ideja okupācijas vajadzībām Rundālē ierīkot koloniju ar centru «Enitēni» – aptuveni divus kilometrus no Rundāles pils Jelgavas virzienā. Tur bija četras mājas – Jātnieka, Piliņa, Rudlapas un Garā īpašumi.
Piliņam piederēja «Enitēni». Tur tika izmantoti vācu zirgi ar īsām astēm, zemnieku pamesta lauksaimniecības tehnika un apkārtējo trūcīgo ļaužu darbaspēks. Par darbu maksāja ar miltiem. Mans tēvs Roberts Āriņš strādāja ar zirgu zemes darbos. Bijis gadījums, kad zirgi saniķojušies. No mājas izskrējis kolonijas priekšnieks (fotogrāfijā sēd vidū) un sācis kliegt vāciski: «Donner Wetter, verfluchter Teufel!» (Deviņi pērkoni, nolādēts velns.)
Saražoto labību izmantoja vācu karaspēka uzturēšanai, bet pārpalikumu sabēra Rundāles pils kreisā spārna koridorā.
Uz mājām – ar tukšiem maisiem
1919. gada sākumā Latvijā iebruka padomju Krievijas karaspēks. Tajā bija daudz latviešu sarkano strēlnieku, kuriem Ļeņins bija solījis pēc vācu padzīšanas varu un mantu nodot trūcīgajiem.
Rundāles pilī tika sasaukta kalpu un bezzemnieku sanāksme. Mans tēvs un viņa divi brāļi uz šo sanāksmi negāja, kaut bija bezzemnieki, dzīvoja «Alūkstos». Viņu tēvs no 1917. gada atradās vācu gūstā. Trūcīgie puiši no kaimiņiem bija devušies uz sanāksmi ar tukšiem maisiem padusē, jo cerēja no «darbaļaužu aizstāvjiem» saņemt graudus, ko vācieši turēja pilī. Liels bija šo vīru pārsteigums, vilšanās un dusmas, jo mājās bija jāiet ar tukšiem maisiem.
Varam secināt, ka tāda vilšanās gaidīja daudzus Latvijā. Ne mazums latviešu sarkano strēlnieku arī noprata, ka viņus izmanto par līdzekli varas sagrābšanā.
No 1918. gadā uzņemtās fotogrāfijas uz mums noraugās strādīgie latvieši Rundālē – gan lielie, gan mazie, kuri pēc vācu un krievu spēku padzīšanas cels brīvu Latviju.
V. ĀRIŅŠ Vecumniekos
