BAIBA STRODE pēc pāris nedēļām sāks mācības Uzvaras vidusskolas 12. klasē. Uz visām stundām Baiba neierodas, jo viņai noteikta mājas apmācība.
BAIBA STRODE pēc pāris nedēļām sāks mācības Uzvaras vidusskolas 12. klasē. Uz visām stundām Baiba neierodas, jo viņai noteikta mājas apmācība. Meitene kopš dzimšanas slimo ar bērnu cerebrālo trieku, viņa var pārvietoties tikai ar kruķiem vai arī ratiņkrēslā.
Klases audzinātāja mājturības skolotāja Rudīte Sprance stāsta, ka Baiba skolā ir bieži, nāk uz stundām, ir kopā ar klases biedriem. Meitene ir sirsnīga, atsaucīga, viņai labi padodas humanitārie mācību priekšmeti. Klases biedri ar Baibu īpaši neauklējas, meitene arī labāk jūtas, ja pati var ko izdarīt. «Viņai nav viegli, bet Baiba ir apņēmības, optimisma pilna. Dzīvē viņa nepazudīs, noteikti sasniegs iecerēto,» ir pārliecināta klases audzinātāja.
«Baiba ir kā visi bērni, ar savu mīļumu, jokiem un blēņām. Slimība viņā attīstījusi spējas, kādas varbūt nepiemīt veseliem bērniem. Es lepojos ar savu meitu,» saka Baibas mamma.
«Bauskas Dzīve» ar Baibu Strodi sarunājās masiera Armanda Skudras dzīvoklī. Jauniete atzīst, ka pēc masāžas seansiem esot krietni labāk. «Pēc vizītēm pie Armanda jūtos tik žirgta, ka tā vien gribas kustēties,» secina Baiba.
Klases audzinātāja teica, ka tev patīkot skolā, veicoties mācības. Pastāsti par to.
– Patīk kultūras vēsture, literatūra. Skolotāja atzīst, ka man domraksti dažreiz ļoti labi izdodoties, īpaši brīvie temati esot tēlaini, interesanti. Šogad 1. septembris man būs īpaši svētki, mācīšos taču 12. klasē. Kaut gan tas arī nedaudz baida, jo mācību gada laikā būs jāpilda daudz dažādu pārbaudes darbu.
Varbūt skolotāji tevi mazliet pažēlos.
– Es nemaz negribu, lai mani žēlo. Savulaik kādā mācībā skolotāja man prasīja mazāk nekā citiem, palaida vieglāk. Tagad ir grūtības, jo nav ielikti stingri zinību pamati. Un kāpēc vispār mani būtu jāžēlo? Esmu tāda pati kā citi, tikai ar īpašām vajadzībām.
Vai tāpēc, ka tev liegts baudīt pilnvērtīgu kustību prieku, tu neturi ļaunu prātu uz dzīvi?
– Esmu par to dažreiz domājusi, bet tomēr nenesu sevī ļaunumu. Ja mediķi manas piedzimšanas pirmajās minūtēs būtu rīkojušies citādāk, varbūt es tagad būtu cits cilvēks. Bet to vairs nevar pagriezt atpakaļ. Priecājos, ka ar galvu viss kārtībā, jo varēja taču būt vēl ļaunāk. Manas vecāsmātes radiniecei arī bija kustību traucējumi, bet viņa tomēr iemācījās kaut kā staigāt, apprecējās un mūžu nodzīvoja. Man tagad kruķi ir daudz labāki, šitie jaunie ir pavisam ērti.
Kā esi iemācījusies sadzīvot ar kruķiem? Vai nemēdz kādreiz uz tiem arī dusmoties?
– Kad sešu septiņu gadu vecumā iemācījos ar kruķiem staigāt, tad man kā jauna pasaule atvērās. Kruķi – tās ir manas papildu iespējas, trešā un ceturtā kāja. Tie pat ļauj paslinkot. Ja kaut kas jāpavelk, jāpaķeksē, citiem cilvēkiem jāceļas kājās un jāiet, es ar kruķi varu to dabūt. Tikai pēc tam nolikt vietā ir grūtāk. Esmu iemācījusies pielāgoties, jebkuru situāciju pavērst tā, lai man būtu labāk.
Kad dažreiz sapinas visas manas četras kājas un nokrītu, tad gan sanāk dusmas. Īpaši, ja tas gadās kaut kur uz ielas.
Tad citi noteikti tev steidzas palīgā!
– Ne vienmēr par to esmu priecīga. Mani piecelt un riktīgi uz kājām dabūt ir jāprot. Kaut gan pateicīga esmu ikvienam par atsaucību.
Tu esi dzīvespriecīga, enerģiska meitene. Kur tevī tas radies?
– Laikam jau iedzimts. Mana mamma arī ir tāda – kustīga, aktīva, draugu pulkā viņa ir sabiedrības dvēselīte. Mums abām kopā ir jauki, no viņas noteikti arī daudz ko labu, varbūt pat trakulīgu iemācos.
Vai esi čakla, strādīga? Varbūt esi liela blēņdare?
– Esmu lauku meitene, varu ravēt, lasīt ogas, īpaši tās, kuras ātrāk salasās: avenes, upenes. Ir arī savi netikumi. Mamma mani sauc par žurku, jo traki garšo siers. Viņa pat ir solījusies aizsiet un aizslēgt ledusskapi, jo nereti vakarā viņas iecerētais ēdiens nesanāk, viss siers apēsts. Esmu kāra arī uz saldumiem, bet tos cenšos ierobežot, jo man taču pašai jāspēj sevi panest.
Kad biju mazāka, patika ar kruķiem visu ko no augšas ķeksēt nost – no skapja, sekcijas. Bet šīm blēņām vienmēr bija bēdīgas beigas, jo nolikt vietā nevarēju, mammai vien bija mani jāapkalpo.
Kam tu tici?
– Labajam, arī Dievam, jo viņš noteikti ir viens, tikai cilvēki to pielāgojuši katrs savai izpratnei. Neticu pasaules galam, par ko daži mēdz runāt. Sabiedrība noteikti mainīsies, nāks daudz labā, arī sliktā, taču cilvēki ar laiku kļūs prātīgāki.
Ko domā par pieņēmumu, ka cilvēks pa laikam atgriežas šajā pasaulē, tikai citā izskatā?
– Mamma kaut kur bija izpētījusi, ka es varētu būt dzīvojusi apmēram 520. gadā Francijā, esmu bijusi augļotāja, pārdevēja. Ko par to varu teikt – interesanti. Man patīk franču literatūra: Viktors Igo, Žils Verns. Lasot «Parīzes Dievmātes katedrāli», daudz domāju gan par Esmeraldas, gan Kvazimodo likteni. Savukārt Žila Verna darbi man palīdz iepazīt pasauli.
Vai pati arī esi kur ceļojusi?
– Man nav to tik vienkārši izdarīt kā citiem, taču pirms dažiem gadiem biju Zviedrijā. Ļoti patika, cilvēki laipnāki, atvērtāki. Tomēr grūti, dažbrīd pat traucējoši ir viņu dežūrsmaidi, kad nevari saprast, cik tajos ir patiesības, cik samākslotības.
Kāda mūzika tev patīk?
– Klasiskā – Mocarts, Bēthovens, Brāmss. To klausoties, izvērtēju dzīvi, sapņoju.
Kādi ir tavi sapņi?
– Es staigāju, nu vismaz ar vienu kruķi, bet tā droši un pārliecinoši. Vēl gribu dejot. Bet reālie nākotnes nodomi – dabūt darbu, lai uzturētu sevi, jo ikdienā diezgan daudz naudas vajag zālēm. Bezmaksas medikamentu man ir ļoti maz. Strādāt gribētu par grāmatvedi, vidusskolā skolotāja Valda Bičkova man iemācīja mīlēt matemātiku. Vēl es gribētu palīdzēt citiem, palīdzēt labāk saprasties tādiem kā es ar pārējiem cilvēkiem.
Cik daudz naudas tev vajadzētu, lai varētu teikt «Nu man pietiek!»?
– Es zinu, ka nauda var atvieglot manu dzīvi, ļaut iegādāties labākas zāles, bet tā noteikti nedarīs mani laimīgu. Kad ar mammu sākam runāt par naudu, uzreiz uzrodas simtiem vajadzību, beigās tik sabojājas garastāvoklis. Tāpēc arī dzimšanas dienas īpaši negaidu, jo man nav svarīgi atkal kādu dāvanu saņemt. Mani priecē cilvēki. Arī mans dzīves moto ir «Dzīvo ar prieku!». Tas nav viegli, varbūt īpaši man, bet es to ļoti cenšos darīt.
