Baušķeniekam TEODORAM BALODIM šodien ir 75 gadu jubileja. «Drusku gribu palielīties, kuram gan tas nepatīk, ja vien ir, par ko.
Baušķeniekam TEODORAM BALODIM šodien ir 75 gadu jubileja.
«Drusku gribu palielīties, kuram gan tas nepatīk, ja vien ir, par ko. Ar labdabīgu mānīšanos daudz ko dzīvē esmu panācis,» smej Teodors.
Savulaik tikko no armijas braucis uz Bausku un nebijis ne plika graša kabatā. Ko nu darīt? Teodors visādi prātojis, līdz sapratis, ilga galvas lauzīšana neko nedos. Jāsāk tik lietas bīdīt.
Viņš devies uz toreizējo remontkantori. Tobrīd citi darbinieki pusdienojuši, tikai grāmatvedis atradies uz vietas. Teodors jautājis, vai būtu kāda brīva darba vieta. Grāmatvedis vaicājis – tu mūrēt māki? Teodors negribējis sevi pataisīt par neprašu un samelojis, ka prot, kaut gan nekad savā mūžā nebija mūrējis. Cītīgi vērojot, kā profesionāļi strādā, ātri iemācījies. Tā arī Teodoram remontkantoris kļuvis par vienīgo darbavietu.
Teodora cepurēm koridorā ir gods atrasties uz buka ragiem. Pat nedaudz sabīties var, paraugoties uz mežacūkas milzu ilkņiem. Sievas Anitas mēteļus rotā kuplas lapsas kažokādas.
«Kas nav bijis mednieks, diez vai spēj izbaudīt tik romantiskus brīžus,» prāto jubilārs. «Reiz, kā ierasts, nekustīgs gulēju un gaidīju lielo buku. Acis no azarta gailēja. Negaidot pavisam lēnām man tuvojās maziņš, smuks lapsēns. Un cītīgi ostīja, laikam gribēja zināt, kas tas par gulošu ērmu viņa mežā. Ir gadījies, ka, gaidot medījumu, uz galvas uzlido kāds putniņš.»
Pašam prieks, ka vecumdienās atradis kādu nodarbošanos. «Citādi būtu ļoti grūti. Atceros pirmās pensijas dienas. Staigāju no viena istabas loga pie otra un jutos, kā būrī iesprostots,» izjūtās dalās jubilārs. Uzticamu draugu viņam netrūkst. «Bieži zvana, lai nāku papļāpāt vai uzsist zolīti,» tā Teodors.
«Žēl, ka nav neviena pēcnācēja. Sievai jaunībā pēc vairākkārt veiktajām operācijām bērnu vairs nevarēja būt. Tagad nožēlojam, ka nepaņēmām kādu audžubērnu. Dažs vecis droši vien būtu atstājis sievu un gājis pie citas. Bet mani tāda doma nav urdījusi,» mūža gājumu pārcilā Teodors. Jau 46 gadus viņš ir uzticīgs sievai Anitai. Viņai ir slima kāja, nesen vajadzējis gulēt slimnīcā. Teodors ik dienu gājis pie slimnieces ciemos.
Agris Žiba par Teodoru: «Kārtīgs vīrs. Senāk kopā braucām ekskursijās. Liels sēņotājs, makšķernieks un mednieks. Īsts ģimenes cilvēks.» Jānis Lapiņš: «Senāk kopā strādājām. Esam kaimiņi. Viņš ir izpalīdzīgs, kārtīgs un precīzs cilvēks.»
