Šogad sēnes augušas bagātīgi. Arī sēņotājus mežā var sastapt vai ik uz soļa. Citam lielāks grozs, citam maiss vai spainis.
Šogad sēnes augušas bagātīgi. Arī sēņotājus mežā var sastapt vai ik uz soļa. Citam lielāks grozs, citam maiss vai spainis.
Šoruden arī mēs pabijām mežā, bet cerētās sēņu ražas vietā tikai kreņķi vien.
Likteņa zīmes
Sēņu dienai atvēlētais sestdienas rīts bija uz šaubīgas robežas starp lietainu un labu laiku. Tomēr nolēmām – nav vērts prātuļot. Kamēr nelīst, brauksim!
Saka, ka cilvēkam jāprot lasīt dažādas likteņa zīmes, kas gadās ceļā. Ja es būtu pratusies, tad secinātu, ka labāk palikt mājās, jo, aizgājusi pēc auto, ieraudzīju – mašīnas aizmugurējā riepa ir tukša. Pati to nomainīju un braucu līdz tuvējam servisam, kur divdesmit minūšu laikā riepu salaboja. Devos pakaļ draudzenēm un uz mežu prom.
Izteikts «topogrāfiskais idiotisms»
Jau kuru reizi sev nozvērējos, ka no mašīnas nekur tālu neiešu, jo neatceros tādu gadījumu, kad nebūtu apmaldījusies. Man ir ļoti izteikts tā sauktais «topogrāfiskais idiotisms». Kur vairāk par trim kokiem, tur apmaldos.
Šoreiz mašīnu noliku zīmīgā vietā. Ar draudzenēm pārrunājām par mūsu atrašanās vietu un nospriedām, ka te jau nu gan apmaldīties nav iespējams. Mobilie tālruņi visām līdzi, problēmu nebūs. Cilvēks domā, Dievs dara… Sēņu bija ka biezs. Solis pa labi, solis pa kreisi. Pašai liekas, ka viss ir labākajā kārtībā, jo mašīna atrodas man zināmā virzienā. Pēc pāris stundām sazvanījāmies un norunājām doties mašīnas virzienā. Taču autiņu bijām nozaudējušas.
Apburtais loks
Pēc pusstundu ilga gājiena (manuprāt, pareizā virzienā) iznācu uz lauku ceļa, kura malā ganījās govis. Mēs bijām iebraukušas mežā no asfaltēta ceļa.
Sazvanoties uzzināju, ka maldās arī abas manas sēņu biedres. Pēc minūtēm divdesmit satiku vīriešu kārtas sēņotāju un izmisums pamazām norima. Aptuveni piecdesmit gadu vecs kungs solīja mani izvest no apburtā loka. Taču pēc divdesmit minūtēm vīrietis atzinās, ka arī viņam sajukuši rēķini. Manam tālrunim nosēdās baterija un beidzās kredīts. Laime pilnībā! Uzmācās žēlums pret sevi, kam sekoja vīrieša secinājums – ar sievieti mežā ir tāpat kā uz kuģa. Labuma nekāda…
Pēc neilga laika sadzirdējām mašīnas signālu. Izrādās, manas draudzenes bija pārtvērušas kādu pensionētu pāri, kas, noklausoties vietas aprakstu, viņas izveda uz pareizā ceļa un piekrita palīdzēt meklēt arī mani.
Esmu nosolījusies, ka mežā vairs neiešu, labāk sēnes pirkšu tirgū. Draudzenes gan teic, ka līdz nākamajam gadam piedzīvotās emocijas pieklusīs. Kas zina? Pašreiz uz notikušo raugos ar humoru, esmu sapratusi – ir cilvēki, kuriem ir īpašs talants apmaldīties un pakļaut šim riskam arī citus ceļabiedrus.
RITA Gailīšos
