RŪDOLFS SAULĀJS. BRAKU KALNĀ. Veltījums Rūdolfam Blaumanim. Es izslāpis nokāpju gravā, lai pasmeltu valgumu saujā.
RŪDOLFS SAULĀJS
BRAKU KALNĀ
Veltījums Rūdolfam Blaumanim
Es izslāpis nokāpju gravā,
Lai pasmeltu valgumu saujā,
Tad pasēdu ozola zarā,
Tad apskauju zaļo pļavu,
Pār kuru puteņa naktī
Gar noras malu, gar krauju
Tauta ar sērdieņu dziesmu
Aizveda rakstnieku savu.
Man Noliņa mežābele
Sniedz sūrenu ābolu sieku
Un, avotam pielīkusi,
Sāk gaidīt rudeņa salnu.
Tur pamaļu zilās jostas
Ir apaustas debesīm sārtām.
Aug Braku kalns lielāks un lielāks
Un apaug ar gadu kārtām.
Es kāpju Braku kalnā
Un saredzu tālāk un tālāk.
Jau ieraugu Silmaču sētu,
Pa ceļu redz Kristīni nākam.
Mēs visi reiz dzīvi sākam
Ar ganiem, ar ceļu, ar salnu,
Kas nosaldē dažkārt sapņus –
Un tomēr mēs ejam pret kalnu.
SEJA
Lai kur es ietu,
Es redzu tavu seju.
Tā, gaismas apstarota, smaida.
Kā putna spārns
Tai reizēm ēna pārslīd –
Kā cilvēkam,
Kurš visu mūžu gaida.
Kādēļ daudzi nodzīvo
Tās dārgās, noskaitītās stundas
Un slāpst, un ilgojas,
Un nesagaida?
Viens nolād likteni,
Cits, ceļos nometies, to lūdz,
Cits pārdod mīlestību
Un grēkus ksendzam sūdz.
Bet tavā sejā apgarotais miers.
Te mīlestība atradusi krastu.
Tā tevi sasilda
Un līdzi iedevusi man
To cilvēcības dārgo nastu,
Ko tikai laimīgie
Spēj nest,
Bet daudzi garām aiziet,
Lai mūžam nesaprastu.
Un pēkšņi paskatos,
Cik dziļas tavā sejā rievas!
Kā akmens skulptūrai,
Kam pārstīgušas
Staru stīgas tievas.
Tās izcirstas ar sāpju stundām,
Tur negulētu nakšu murgi
Un Lista otrā rapsodija.
Tur kāda asara vēl dziļi sūrst,
Kas manas vainas dēļ tur lija.
* * *
ZANDA STRAZDIŅA
***
tu gaidi
dvēseles mieru,
un
es esmu laimīga…
paskaties debesīs,
paskrienies pretī
mākoņu elpai…
tur ir visa tīrība
un mīlestības tuvums…
***
un
lietus…
diena
bez lietussarga…
sirdsmiers
tāds apgaismojošs,
ka nevajaga
ne no kā slēpties…
***
šodien par tevi domājot
par sevi…
lietaina diena ierakstās
miljardajā lapā…
miljardajā ķēmojas
mākoņu un cilvēku dejas.
* * *
GATIS ZOTOVS
***
Es redzu sauli
Pie tavām kājām
Un izdzeru varavīksni
Ar degošām acīm
Tu paskaties manī
Un zini ka vienīgā tā drīksti
Es nesarkstu
Bet degu
arī to tu zini
Un apber mani
ar visaukstāko ledu
Jo zini
Tu vienīgā to drīksti
Es izdzeru vēl vienu varavīksni
* * *
LILIANA SKUDRA
ZEM RAUDOŠAS DEBESTIŅAS
Bez zvaigznēm debesis raud,
Raud gauži…
Man raudošas debesis sāp
Un gribas pa garopupu
Līdz septītām debesīm kāpt
Un aumež kā Pelnrušķītei
To melno debesu rūti,
To lielo un aizkvēpušo,
Berzt baltu un spodrināt.
Zem raudošas debestiņas
Cilvēks jau nevar neraudāt.
GAIDĪTAIS BRĪNUMS
Kur biju brīdī,
Kad brīnums
No neziņas dzīles
Nāca pie krasta?
Un saulē vērās
Mulsām karūsas acīm?
Kur biju tai īstajā brīdī?
Ne brīnums varēs,
Ne gribēs sacīt…
Viens sitiens ar asti –
Un – atpakaļ dzīlē…
Vari turpat gar krastu
Nikni ieklupt
Iegribu sārtajās puķēs…
Un savām iecerēm
Prasīt –
Kāpēc tā bija,
Ja bija…
* * *
IEVA BĒRTELSONE
***
Salieku rokas lūgsnā
Un lūdzu
Par Tevi, par sevi,
Par mums.
Pastāsti rīta vējam,
Kādēļ Tev mani
Jāapsūdz.
* * *
DAGNIJA GASŪNA
PIE TEVIS
Es pie tevis aiziešu kā lietus lāse
Drēgnā rudens dienā vaigu
noglāstīt,
Vēja nestā rudā kļavas lapā
Varbūt varēsi tu mani saskatīt.
Es pie tevis aiziešu kā sniega pārsla
Baltā ziemas sapnī lūpas noskūpstīt,
Ziemassvētku naktī zvanu skaņās
Manu balsi varēsi tu saklausīt.
Es pie tevis aiziešu kā strazda
dziesma
Agrā pavasara rītā sasildīt,
Strauta čalās, zelta pieneņziedā,
Saules starā spēsi mani pamanīt.
Es pie tevis aiziešu kā sārta liesma
Jāņu naktī tumšā gaiši uzdzirkstīt,
Pilna brīnumiem šī gada nakts
visīsā –
Varbūt ļauts būs kopā mums to
pavadīt.
NEAIZEJ!
Visu nakti āboli krīt,
Krīt bez gala un skaita,
Augusts, pazarē iesēdies,
Stundas līdz rudenim skaita.
Tālu pļavā vēl grieze griež
Vasaru gabalos skopos,
Lai ik putnam līdzi ko ņemt
Debesu plašumu lokos.
Pagaidi, vasara, neaizej,
Pūtini piekalnē kājas!
Lai kaut brīdi balts stārķis vēl
Sēj svētību man virs mājas!
***
Vasara,
saules zaķēnu klēpī,
saules puķē sēž
un zelta dzīpariem
pīpenēm vidučus ada.
Diena tik gara.
Zilie zvaniņi
eņģeļu balsīm
tavu atkalatnākšanu
zvana.
* * *
AINA MEDNE
NO RĪTA
Labrīt, akmenīt!
Miklums tev plecos,
Nakts bija auksta.
Man silta plauksta,
Sasildīšu.
Piedod, kabatā ielikt
Nevaru.
Tu – savā vietā,
Es – kājāmgājēja.
Uz redzēšanos!
Saule kāpj debesu kalnā,
Būsim siltuma krājēji.
KNIPELĒŠANA
Vaiņodē
Mežģīnes knipelējot
Gadu simtiem
Un vēl joprojām,
Ar abstrakto domāšanu,
Smalkumu neizskaidrojamu
Dara darāmo.
Mirkļi knipelē minūti,
Minūte – stundu,
Stunda – dienu…
Un tā joprojām
Līdz gadam,
Desmitam, simtam.
Un tūkstošgadei
Priekšautā
Mežģīņu smalkums.
* * *
INĀRA DRUVA
EŅĢEĻU TAURES
Esmu aptaurēta.
Šodien mani aptaurēja
eņģeļu taures,
kas baltas zied
blakus melnajām kāršrozēm
Rūdolfa Saulāja
«Lodēnos».
Un šķiet man,
ka visi,
kas mīt šajā mājā,
mazlietiņ ir aptaurēti.
Vai citādi
brīnumus radītu tie?
Vai citādi lidotu tie
sapnī un īstenībā?
Vai citādi laime
tos nelaimē piemeklētu?
Vai citādi
šonakt man šūpļa
dziesmu taurētu
eņģeļu taures?
DZEJNIECE – DZĪVE
«Viņa raksta melnajā pantā…»
(I. Zandere)
Viņa rakstīja
melnajā pantā,
tik garā un platā
kā Ķīnas mūris
un asā kā
ķieģeļa stūris.
Viņa rakstīja
melnajā pantā –
mana mīļākā
dzejniece – dzīve.
Es tikai to –
viņas rakstīto –
mazām, baltām puķītēm
diendienā apkaisīju
vai arī
mazus, baltus punktiņus
zīmēju virsū,
cerot, ka tie
kādam būs reiz
sāls vai pat
cukura graudiņu vietā,
kurus varbūt
var pat lietot.
* * *
LĪVIJA DZELME
ŠONAKT
Dzīves dzīru kauss rokās,
Mūža vīns tur liets.
Rūgts kā vērmeles?
Nē, saldāko malkoju es,–
Tas «rūgts» kā kāzu tosts,
Kad plaukst mīlas zieds.
Žēl, šis tosts nav saukts,
Mūžs bij’ kopā siets
Tāpat vien – bez dvēseles.
Laiks kā dzirnakmens ass
Maļ jaunības sapņus,
Jūt laimes putekļus,
Kas ceļā gulst.
Sirds neapmulst – kad nakts.
Slīd mēness stars,
Un spīdot kausā grimst
Sīks laimes zieds…
* * *
MĀRĪTE VERŽUNE
***
Vējš paķēra kādu vārdu,
Izrāva tev to no mutes
Un iesvieda spēji man sejā.
Tagad tas stāv man uz vaiga,
Kā spļaudeklis pielipis,
Un neparko nekrīt lejā.
* * *
KAIVA KRŪZE
JAU KLĀT
Sēžu istabā pie plīts –
Padomā, jau rudens klāt!
Jāiekur, lai siltāks rīts,
Rudentiņu gribas rāt.
Nevēlos, lai tas jau valda, –
Noteikumi tam par bargu,
Tīk man vasariņa salda,
Meklēšu tai miesassargu.
Rudens vas’ru trimdā sūtīs,
Vasariņas vietu aizņemt nāks,
Vēji stabulītēs pūtīs,
Rudens tomēr valdīt sāks.
