Baušķenieces Almas Zemītes atmiņās daudz jo daudz gaišu brīžu saistās ar Aizkraukles rajona Kurmeni, kur ir viņas dzimtas saknes.
Baušķenieces Almas Zemītes atmiņās daudz jo daudz gaišu brīžu saistās ar Aizkraukles rajona Kurmeni, kur ir viņas dzimtas saknes.
Par seniem notikumiem atgādina arī dažas vecas fotogrāfijas, kas tiek glabātas īpaši. Piemēram, vecāku kāzu attēls, kas datēts 1923. gadā. Arī Almas iesvētību bilde pie Kurmenes baznīcas, kas tapusi 1936. gadā. Interesanti, ka komponista Ulda Marhilēviča tēvs tolaik vietējā dievnamā spēlējis ērģeles. Ir vēl dažas citas mīļas fotogrāfijas. Šad un tad vecos, jau nobrūnējušos attēlus vēlas aplūkot A. Zemītes mazbērni.
Visas māsas piedzimst «Radziņos»
Tētis un memmīte (sirmā kundze neskaitāmas reizes tā mīļi piemin mammu) dzīvoja Kurmenē, stāsta Alma. Šeit viņi iepazinās, cerējās, izveidoja ģimeni. «Tēva vārds un uzvārds ir ļoti raksturīgs latviešiem – Pēteris Ozoliņš. Viņš bija jaunākais ar trīspadsmit bērniem svētītajā ģimenē. Mammu sauca Katrīne Vimba. Jaunā ģimene ieguva septiņus hektārus tā sauktās amatnieka zemes, un sākās mūža ritējums «Radziņos», četru kilometru attālumā no Kurmenes ciemata.
Pēteris bija Rīgā apguvis mūrnieka arodu, un viņam darba netrūka ārpus mājas. Kurmenes tuvējā un tālākā apkaimē viņš ir uzmūrējis plītis, maizes krāsnis, siltos mūrīšus. Memmītei bija jāveic daudzie mājas darbi, jo tēvs tik vien paguva kā uzart laukus ar zirgu, izvagot kartupeļus. Bet viņai nekas nebija par grūtu, arī mums, bērniem, ne, kaut gan reizēm no piepūles jau laukā krita acis ciet,» atceras A. Zemīte. Viņa ir vecākā no četrām māsām un pagājušajā gadā svinēja interesantu jubileju. Ne katram izdodas sasniegt tādu prāvu gadskaitli – 77.
Interesanti, ka visas māsiņas dienas gaismu ieraudzījušas vecāku mājās «Radziņos» un visas saņēmusi dzejnieka Knuta Skujenieka vecmāmiņa, kas bijusi cienīta un godāta mediķe. Neviens nav domājis par braukšanu uz kādu ārstniecības iestādi, jo tas bijis pats par sevi saprotams, ka, radības gaidot, jāsauc vietējā vecmāte.
Dzīves ceļu līkloči
Almai, kā jau vecākajai meitai, agri bija jākļūst patstāvīgai. Pēc Kurmenes pamatskolas beigšanas viņa zinības apguva viengadīgajā mājturības skolā. Darba gaitas viņu atveda uz Bausku, šeit visilgāk nostrādāts bijušajā sadzīves pakalpojumu kombinātā, vairāk nekā 30 gadu.
Divas vidējās māsas Emma un Anna tikmēr varēja iegūt labāku izglītību un saņēma Bauskas 1. vidusskolas diplomu. Abas dzīvi saistīja ar pedagoģiju, nevis īslaicīgi, bet visa mūža garumā.
Pie vecākās māsas glabājas atmiņu pieraksti, kas tapuši sakarā ar Kurmenes skolas 150 gadu jubileju. Apkopojumā ir arī Annas Ozoliņas-Tretjakovas rakstītais. Viņu tik ļoti ietekmējusi Kurmenes skolotāja Anna Klincāre, ka matemātikā Anna saskatīja dzīves ideālu. Visu mūžu viņa šo priekšmetu mācījusi skolasbērniem un vienulaik strādājusi arī Kurmenes skolā, tāpat kā otra māsa Emma Ozoliņa-Ozola.
Gluži citādu profesiju apguvusi Ozoliņu ģimenes jaunākā atvase Elvīra Zīverte. Viņa izmācījusies par šuvēju un darinājusi kostīmus divos Rīgas teātros. Arī tagad meistarei ir savs klientu loks un viņa nav zaudējusi amata prasmi.
Brauc pie mīļajiem
Bija aizkustinoši četras mīļas radinieces pērnvasar sastapt Kurmenes skolas 150 gadu jubilejā. 29. jūnijs ir Almas dzimšanas diena, un šajā datumā 2002. gadā iegadījās divkāršas svinības – viņai pašai un mīļajai skolai. A. Zemītes fotogrāfiju krājumu ir papildinājis attēls, kurā iemūžinātas četras māsas. Jau sirmas, bet dzīvespriekā starojošas.
Tagad uz Kurmeni viņas aizbrauc retāk, jo dzimtas mājas «Radziņi» bija jāpārdod. Diemžēl neviens no jaunākās paaudzes nevēlējās pārcelties uz dzīvi Aizkraukles rajona pašā nomalē. Divās kapsētās dus senči, un šīs vietas ir pazīstamas māsu bērniem un mazbērniem. Viņiem vien zināmas vērtības arī saistās ar tālo Kurmeni.
