Klāt referenduma nedēļa.
Klāt referenduma nedēļa. Man vairāki zvana un prasa: «Anit, tu daudzkārt esi tajā Eiropā bijusi. Saki – ir vai nav jābalso par iestāju ES?» Kā lai atbildu cita vietā? To nu nevaru gan. Katram cilvēkam ir sava atšķirīga pieredze, zināšanas, uzskati. Arī par Eiropas Savienību un mūsu dalību tajā. Tas ir tikai normāli. Tikai normāli, ka daudziem ir savi pret argumenti, daudziem – par. Turklāt arī tā ir taisnība, ka dažām cilvēku grupām Eiropas Savienībā ātrāk klāsies labi, citām – pēc ilgāka laika. Tomēr kā pilnīgi nejēdzīgus noraidu tos uzskatus, kas ir pa vidu, – pagaidīsim un sagatavosimies, tad pēc gadiem iestāsimies ES. Karāsimies kā ābols kokā un gatavosimies, gatavosimies… Bet ir tik daudz ābolu, kas jau ābelē sapuvuši…
Mana pieredze un zināšanas manī nostiprinājušas pārliecību, ka Eiropas Savienība ir mūsu iespēja, no kuras atteikties nevajadzētu. Īpaši šajā situācijā, kas pašreiz jau izveidojusies. Situācijā, kad abas mūsu kaimiņvalstis Lietuva un, domājams, arī Igaunija ir pateikušas «jā».
Māra Zālīte, Bauskā tiekoties ar grāmatu svētku dalībniekiem, teica, ka jātic savām acīm. Viņai ES valstīs būt nācies daudzkārt, un tur viņas acīm skatīta laba dzīve. Ticu savām acīm arī es, jo esmu apmeklējusi astoņas no ES 15 dalībvalstīm. Esmu, piemēram, dzīvojusi zviedru žurnālistu, zviedru skolotāju un fermeru mājās, esmu bijusi viņu laikrakstu redakcijās, fermās un skolās. Gribētu, lai Bauskā skolotājiem būtu tādas pašas mājas, lai viņi ēstu tikpat kvalitatīvu pārtiku kā zviedru kolēģi un skolotu savus bērnus tādās skolās, kur vējš nevelk pa logu spraugām un soli nav «humpalas» no pagājušā gadsimta, kur «dzīvības vilkšanas» jautājumi neeksistē.
Viens no bieži dzirdētiem argumentiem, kas vairāk nāk no vecākās paaudzes mutes, ir: tajā Eiropā vairs nav ne putniņu, ne kukainīšu, viss ķimizēts un asfaltēts, tie «bāņi» vien. Ir jau ir – gan meži, gan āboliņš pļavās, gan putniņi un kukainīši. Zviedrijā redzēsit gar ceļu malām lielus sietus un žogus, lai brieži un aļņi neskrietu uz ceļa un tādējādi neizraisītu negadījumus. Tur domā par cilvēkiem un arī par dzīvniekiem.
Ja gadījies paskatīties TV3 kanālā raidījumu «Liecinieki», droši vien atceraties mūsu zemnieci, kura tieši ar šādām negatīvām domām brauca uz Luksemburgu: no tās ķimizētās pārtikas viņa nevarēšot neko ēst un nekādu zaļo dabu arī tur neredzēšot. Bet, atgriezusies Latvijā, zemniece atzina, ka tur lielpilsētas centrā pat lakstīgalas dziedot, apkārt zaļum zaļa daba, un ēdusi brīnišķīgu pārtiku bez ķīmijas, tikai ļoti dārgu. Redziet, te jau tā atšķirība – mūsu lielveikali pārpilni ar nekvalitatīvu lētu pārtiku, kuru mums iesūta un mēs laimīgi pērkam, jo naudas mums nav. Visas lētās eļļas, margarīnus, desas. Es tiešām ceru, ka ar laiku arī mēs pratīsim novērtēt dārgo, bet labo pārtiku (ko var audzēt arī Latvijas bioloģiskie lauksaimnieki), jo mums rūpēs mūsu veselība un mums gluži vienkārši būs biezāks maciņš.
Paliekot vieniem, iespiestiem starp ES valstīm un Krieviju, Baltkrieviju, diezin vai iedzīvotāju ienākumi Latvijā palielināsies. Šādai cerībai man argumentu nav. Kam gan var šķist, ka Latvija vienīgā no visām desmit kandidātvalstīm ir tik «īpaša», ka var atļauties palikt ārpus ES?
Lai cik arī īpaši jūs katrs sev liktos, tomēr pats svarīgākais – sestdien, 20. septembrī, aizejiet uz tuvāko vai citādi izdevīgāko vēlēšanu iecirkni!
