Gaidot referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, piedāvājam dažādus mūsu lasītāju viedokļus.
Gaidot referendumu par iestāšanos Eiropas Savienībā, piedāvājam dažādus mūsu lasītāju viedokļus.
Līdz «X» stundai, 20. septembrim, laiku var atskaitīt jau stundās. Jo tuvāk šī diena, jo azartiskāk un eiforiskāk tiek pasniegta Latvijas līdzdalība ES. Jaunajiem piedāvā neierobežotas darba un izglītības iespējas ārzemēs. Vecos neiestāšanās gadījumā biedē ar «krievu lāci». Paputējušiem zemniekiem rada ilūziju par peļņas gūšanu no neapstrādātas zemes. SAPARD projektu līdzšinējiem balstītājiem lielsaimniekiem objektīvu skatu aizmiglo jau saņemtā un vēl saņemamā nauda.
Tikai pagaidām vēl ražojošie mazie un vidējie zemnieki kaktā bailīgi ierāvušies noskatās uz šo jezgu. Viņi nemācēja un nevarēja izmantot pagājušās savienības izjukšanu – savākt visas tās skaidas, kas juka, mežus cērtot (graujot kolhozus un sovhozus). Tā viņi, rūgtās pieredzes mācīti, neko labu negaida arī no šīs savienības.
Kas ir ES? Savienība, kas izveidojusies pirms pusgadsimta, Francijai un Vācijai apvienojoties, lai izveicīgāk realizētu savus energoresursus? Tātad jau pirmsākumā savienības mērķis bija abpusēji izdevīga energoresursu realizācija, nevis to ražošana.
Ja visām šīm gudrajām mašīnām un aparātiem, kuri greznojas veikalu plauktos, uz vieniem sāniem būtu uzrakstīts «Made in Latvia» un mēs tikai gaidītu robežu atvēršanu, lai bez mitas atbrīvotos no šīs pārprodukcijas, tad, protams, viennozīmīgi «par».
Šāda pati aina paveras, pārceļoties uz pārtikas nodaļu, reti kurai precei uz iepakojuma pavīd Latvijas svītru kods. Tātad, ja mēs nobalsojam «par» – mēs nobalsojam par muitas atcelšanu rūpniecības precēm, mēs nobalsojam par 283 miljonu latu bezmuitas pārtikas ievedumu. 283 miljoni latu – tā ir pārtikas daļa, izteikta latos, kuras saražošana tiek atņemta mūsu zemniekiem un pārstrādātājiem. Saskaņā ar pašlaik iedalītajām kvotām lauksaimnieciskajā ražošanā tiek plānots 283 miljonu latu liels pārtikas deficīts, kuru ar savām precēm galvenokārt nosegs ES dalībvalstis. Varbūt mēs to varam atļauties un, tāpat kā Vācijā, uzticēt netīrāko un smagāko darbu ieceļotājiem. Izrādās, nevaram vis. Žurnālā «Kas notiek» lasām, ka ik dienu valsts parāds pieaug par 402 tūkstošiem latu un nākamgad sasniegs 1 miljardu 205 miljonus.
Kā mēs tos varētu atdot? Varbūt ar solījumu izveidot šo bezmuitas ES zonu?
Šos jautājumus apsvērt un atbildes rast ir valsts ierēdņu darbs. Gan jau viņi tiks galā. Ne velti uz katriem Latvijas 50 iedzīvotājiem ir viens ierēdnis.
Bet atgriezīsimies no «svētajām» ierēdņu lietām uz grēcīgās zemes. Kas reāli gaida mūsu zemniekus? 2004. gadā ES iedalīs 95,5 miljonus latu. No tiem reāli zemnieki tiešajos maksājumos saņems ap 25 miljoniem latu. 70,5 miljoni latu tiek iedalīti caur dažādiem struktūrfondiem un lauku attīstības līdzekļiem. Dabā tā izskatītos kā kārtējās starptautiskās trases atjaunošana un SAPARD piešķiršana lielsaimniekiem.
Neraugoties uz visām stutēm, ar ko tiek balstītas lielsaimniecības, arī viņiem ES sagādās vienu otru pagaidām vēl nesaskatītu pārsteigumu. Kvotas jau Latvijai, protams, iedalītas, taču tās ir kā iebalzamēta mūmija – nav paredzēts kvotu pieaugums, tātad lauksaimniecības attīstība ir neiespējama. Varēs attīstīties viena vai otra saimniecība, gremdējot savu bēdubrāli. Nākotni varētu saskatīt tās saimniecības, kuras tiek pie to 70 miljonu latu dalīšanas.
Taču, kas šajā gadījumā notiek laukos, nē, nevis notiek, bet turpinās. No pirmās savienības mēs mantojumā saņēmām ap 30% lauksaimniecībā nodarbināto. Ieejot otrā savienībā, mums to drīkst būt ne vairāk kā 5%. Tātad šiem 25% eksistences līdzekļi jāatrod pilsētās. Tur vienīgās attīstītās nišas ir tirdzniecība un apkalpošanas joma. Šīs divas nišas nespēj «aprīt» strādniekus no izputinātajām rūpnīcām, nemaz nerunājot par lauku 25%. Vairākums lauku jauniešu jau 90. gadu vidū aizplūda uz pilsētu, aizpildot šīs vietiņas. Lauku skolās jau redzamas sekas. Ne jau jauniešu, bet viņu bērnu trūkst. Daudzviet vairs neizdodas komplektēt 1. klasi.
Kur lai paliek vidējā vecuma lauku iedzīvotāji, un kur viņi ir palikuši? Viņi dzīvo laukos un turpina ražot. Viņi ir izspiesti no legālās ražošanas un iedzīti pagrīdē, taču kopā saražo droši vien ne mazāk kā šie daži simti lielsaimnieku. Pēc Centrālās statistikas pārvaldes datiem, viens cilvēks dienā patērē apmēram 1,2 latus pārtikai. Ēšanā mums visiem ir liela pieredze, un katrs varam pasmaidīt par šo skaitli. Tas jāreizina vismaz ar 3. Tātad šīs klāt nākušās 2/3 tiek patērētas no neuzskaitītās produkcijas. Šo daļu veido gan kontrabanda, gan mūsu pašu pelēkā produkcija. Ja mēs šo pelēko produkciju izvilksim saules gaismā nevis ar politiskām sankcijām, bet sagādājot vienādus konkurences apstākļus ar lielsaimniecībām, tad varēsim sākt runāt un domāt par lauku vides sakoptību un saglabāšanu.
Iedalītās kvotas izpildot, mēs saņemam garantētos tiešos maksājumus no ES, taču šīs kvotas it nemaz nenozīmē, ka tiek garantēts arī produkcijas noiets. Tas nozīmē, ka ikviens dzirnavnieks, kuram būs iespēja nopirkt graudus lētāk no ES zemnieka, to arī darīs. Subsīdiju starpība tomēr paliks 75% apmērā.
Tagad nāksies apbēdināt arī neskartās zemes kopējus. Šīm platībām jābūt vismaz kolhozu laikā appļauto ganību un izcirsto grāvju izskatā, ja ne kā angļu mauriņam. Minimālās samaksas arī segs šos izdevumus.
Tagad mēs saņemam 95,5 miljonus latu, katru gadu iemaksājam 30 miljonu latu un atbrīvojamies no pārtikas tirgus par 283 miljoniem latu. Arī 95,5 miljonu latu saņemšana var izrādīties problemātiska, jo daudzās pozīcijās ir vajadzīgs valsts līdzfinansējums.
