Augusta beigās rajona Tiesas priekšā atkal stājās agrāk tiesātie Iecavas pagasta jaunieši Artūrs Puks un Jānis Vanags, kā arī īslīcietis Ainars Salučka, kurš huligāniskās izdarībās bija kļuvis par viņu sabiedroto.
Augusta beigās rajona Tiesas priekšā atkal stājās agrāk tiesātie Iecavas pagasta jaunieši Artūrs Puks un Jānis Vanags, kā arī īslīcietis Ainars Salučka, kurš huligāniskās izdarībās bija kļuvis par viņu sabiedroto.
Izvēlas bravūrīgus draugus
Tiesājamie Artūrs Puks un Jānis Vanags savā pēdējā vārdā Tiesai lūdza ar jauno sodāmību daudz nepagarināt ieslodzījumā pavadāmo laiku, jo sēdēšana cietumā esot pats sliktākais, kas ar viņiem noticis.
Abi tiesājamie uz tiesu atvesti no ieslodzījuma vietām, kur nonāca, neievērojot iepriekšējā nosacītā soda noteikto pārbaudes laiku. Artūram Pukam un Jānim Vanagam jau bija pa trim sodāmībām, kaut gan abiem puišiem tikko palika 20 gadu. Pilngadību sasniegušajam Ainaram Salučkam 1999. gadā arī bija nācies sastapties ar likumu. tikai viņam sods toreiz aprobežojās ar audzinoša rakstura piespiedu līdzekli, ko viņš ātri aizmirsa.
Starp zēniem, ar ko draudzēties Mežotnes internātvidusskolā, Ainars izvēlējās šos divus bravūrīgos jauniešus ar iepriekšējām sodāmībām, kuri visur durvis mēdza atvērt ar kāju. Tie viņa acīs bija īstākie varoņi.
Kaušļus izslēdz no skolas
Ainars arī tobrīd vēl īsti nesaprata, kādas kompānijas ietekmē nonācis, kad 20. februārī par audzēkņu piekaušanu ar smagām sekām viņi visi trīs tika izslēgti no 10. klases Mežotnes internātvidusskolā. Tad viņi vēl jutās kā dienas varoņi. Lai būtu pārliecinātāki par savu taisnību, pirms vakariņām puiši «nosvētīja» aiziešanu no skolas.
Pēc tam viņi devās uz 206. istabu pie L. P. noskaidrot attiecības. Istabiņas durvis izrādījās slēgtas, tāpēc A. Salučka tās atvēra ar kājas spērienu. «Varonīgie atriebēji» iekļuva L. P. istabiņā un izsvaidīja viņa skolas piederumus, saplēsa tukšu burku. Ievērojis istabiņā L. P. automagnetolu, Artūrs Puks atgriezās, lai to piesavinātos. Taču atriebības kauss vēl nebija tukšs – nebija piekauts nīstais skolas biedrs.
Sagaidījuši L. P. pārnākšanu, Ainars Salučka un Jānis Vanags vēlreiz atgriezās, lai fiziski izrēķinātos ar L. P. Šis noziedzīgais nodarījums notika laikā, kad pēc dažām dienām Artūram un Jānim vajadzēja stāties Tiesas priekšā par agrāk izdarītiem noziegumiem, par ko abiem draudēja ieslodzījums, jo vēl nebija beidzies iepriekšējās sodāmības noteiktais pārbaudes laiks.
Negrib atgriezties aiz restēm
Par «varoņdarbiem» Mežotnes internātvidusskolā tika ierosināta jauna krimināllieta, un Tiesa jau pēc sešiem mēnešiem atkal tikās ar saviem «paziņām». Tikai šoreiz bravūra no puišu sejām bija nozudusi, acīs bailes un izmisums, ka atkal būs jāatgriežas ieslodzījumā. Lai labotu situāciju, Ainaram neienāca prātā līdz Tiesas dienai norēķināties ar bijušo skolu par sabojātām durvīm. Viņa vainu mīkstinošais apstāklis bija vienīgi savas rīcības nožēla un tas, ka 20. februārī viņš vēl bija nepilngadīgs. Savukārt A. Puks labprātīgi bija atdevis L. P. nozagto automagnetolu un atlīdzinājis materiālos zaudējumus. Visi trīs jaunieši varbūt pirmo reizi mūžā pa īstam nožēloja izdarīto, jo dzīve cietumā izrādījās negaidīti skarba.
Atzinusi tiesājamos par vainīgiem izdarītajos likumpārkāpumos, Tiesa Ainaru Salučku sodīja ar piespiedu darbiem uz 100 stundām, kas jāveic bez atlīdzības sabiedrības labā. Jānim Vanagam Tiesa sodus daļēji saskaitīja, par galīgo nosakot brīvības atņemšanu uz vienu gadu un vienu mēnesi, uzsākot soda izciešanu slēgtā cietumā.
Līdzīga situācija bija arī Artūram Pukam, kuram Tiesa kā galīgo sodu piesprieda brīvības atņemšanu uz 11 mēnešiem, uzsākot soda izciešanu slēgtā cietumā.
