Svelmīga tuksneša saule, slāpes, ko nespēj dzesēt retās iespējas baudīt sasilušu ūdeni. Šāvienu trokšņi, kad nereti dzirdamas lodes aizsvilpjam tālāk vai tepat blakus.
Svelmīga tuksneša saule, slāpes, ko nespēj dzesēt retās iespējas baudīt sasilušu ūdeni. Šāvienu trokšņi, kad nereti dzirdamas lodes aizsvilpjam tālāk vai tepat blakus. Varbūt tā pašlaik jūtas Latvijas karavīri Irākā. Kaut gan īstu karu nevar salīdzināt ar to spēli, kurā pirms kāda laika piedalījās Latvijas žurnālisti, arī šo rindu autors un fotogrāfs.
Ādažu mobilo strēlnieku mācību centrā viņi pavadīja nepilnu dienu, no jauna iepazīstot vai atmiņā atsaucot karavīra gaitas. Nacionālo bruņoto spēku (NBS) vadība, organizējot šo preses dienu, bija iecerējusi veicināt plašsaziņas līdzekļu pārstāvju izpratni par NBS struktūrvienībām, informēt par vingrinājumu un treniņu procesiem, lai karavīri apgūtu nepieciešamās iemaņas. Teorētisku priekšlasījumu nebija daudz, žurnālistiem tika dota iespēja pašiem izjust karavīru ikdienu – šaut, pusdienot, veikt taktisko uzbrukuma operāciju, kā arī nokļūt kara hospitālī.
«Bauskas Dzīves» korespondenti procesu centās pilnībā izbaudīt, fotogrāfs – arī lentē iemūžināt. Nav fiksēts tikai pats fināls – «īstais kariņš» –, jo tad nebija laika ne pierakstīt, ne fotografēt. Nācās patiesi skriet, lēkt, kliegt, šaut, aizbāzt ausis, lai neapdullinātu līdzās esošo automātu rejas, ieņemt pretinieka cietoksni un beigās arī «izdzīvot». Šoreiz tas izdevās.
