«Laikam gan nekad mūžā vairs kaut ko tādu nepiedzīvošu,» atgriezies no Tojamas prefektūras Mākslinieku un kultūras asociācijas rīkotā divu nedēļu simpozija Japānā, teica koktēlnieks AIVARS STUDENTS, kurš dzīvo un strādā Gailīšu pagastā.
«Laikam gan nekad mūžā vairs kaut ko tādu nepiedzīvošu,» atgriezies no Tojamas prefektūras Mākslinieku un kultūras asociācijas rīkotā divu nedēļu simpozija Japānā, teica koktēlnieks AIVARS STUDENTS, kurš dzīvo un strādā Gailīšu pagastā.
Rāda nacionālo kokgriešanu
– Šāda iespēja neradās uzreiz. Esmu piedalījies vairākos simpozijos Eiropas valstīs, šovasar – Austrijā. Taču tālākas zemes bija tikai sapnis. Japānas mākslinieku pilsētā Inami, kas atrodas Tojamas prefektūrā, koktēlnieku pulcēšanās notiek ik pa četriem gadiem. Šis bija ceturtais. Kandidēju jau uz iepriekšējo, bet neveicās. Pēc prasīto dokumentu un CV nosūtīšanas šoreiz saņēmu asociācijas uzaicinājumu. Tas taču ir lieliski nokļūt Uzlecošās saules zemē bez ceļa izdevumiem un tur radīt mākslas darbu.
Bijām divdesmit dalībnieku no sešpadsmit valstīm – no Filipīnām, Ukrainas, Ķīnas, Austrālijas, Ungārijas, Itālijas un citām zemēm. Japānu pārstāvēja divdesmit mākslinieku, Latviju – viens. Protams, galvenais bija darbs, katram vajadzēja rādīt savas tautas nacionālo kokgriešanu. Darbi tapa kamparkokā, kas aug kalnos.
Plus 30 grādu karstumā
Simpozijs ilga no 17. līdz 30. augustam. Kaut gan Japānā bija rudens un inamieši jau ilgojās pēc siltākām dienām, mums, eiropiešiem, sviedri lija aumaļām, dienā izdzēru trīs četrus litrus šķidruma. Mums palīgos bija norīkots ap pusotra tūkstoša brīvprātīgo, galvenokārt studenti. Man palīdzēja arī Jokojamas kungs, tēlnieks, ar kuru iepazinos Čehijā.
Katra diena bija sadalīta līdz minūtei, nekādas nokavēšanās: darbs, ēdienreizes, ekskursijas, priekšnesumi, kafijas pauzes. Veikalu, kas atradās aiz viesnīcas loga, varēju apmeklēt tikai pēdējā dienā! Strādājām divās grupās blakus Inami kultūras parkam. Tur atradās novietnes darba rīkiem. Tās netika slēgtas, mūsu darbu nekas neapdraudēja. Skulptūru tapša nas gaitu vēroja interesenti arī no Japānas citām prefektūrām.
Iepriekšējos simpozijos tapušās skulptūras jau ir izvietotas pilsētā, par tām izdots īpašs katalogs. Šī simpozija divdesmit skulptūru pievienosies jau uzstādītajām. Tagad tur būs arī Latvijas vārds. Savu darbu veidoju kā jumi un tā arī nosaucu. Tas skatāms no visām pusēm – sievietes un vīrieša figūra profilā un pretskatā. Dažādu valstu kokgriezēju skulptūrās modernais mijās ar tradicionālo.
Simpoziju norisi organizē un vada īpaša komiteja 45 cilvēku sastāvā. Mūs informēja, ka iepriekšējā reizē atrastas trīsdesmit mazas kļūdiņas. Šoreiz viss norisa tik perfekti, ka pat ar palielināmo stikliņu nevienu kļūdu nevarēju atrast.
Latvija nav Krievija
To man nācās pierādīt gan dziedot, gan dejojot. Biju līdzi paņēmis divas reklāmfilmiņas par Latviju. Taču «videotehnikas nesaderības» dēļ bija jāmeklē vietējās televīzijas palīdzība. Man īsā laikā vajadzēja sagatavot stāstījumu par savu valsti. Un galu galā Tojamas prefektūras televīzija pusstundu veltīja Latvijai.
Simpozija dalībniekiem bija vēlēts parādīt kādu no nacionālajiem ēdieniem. Manā ceļasomā bija divi kilogrami lielo brūno zirņu un Lāča rupjmaizes klaips. Tā kā simt degustētājiem zirņu bija par maz, tos steidzami piegādāja no Lielbritānijas. Manā rīcībā bija ducis pavāru – meitenes, kas vārīja, grieza, gatavoja tēju, dalīja porcijas un apkalpoja viesus. Zirņi un rupjmaize beidzās piecpadsmit minūtēs. Dažas nevārītas ziemeļzemes brīnuma «sēklas» vietējie bija lūguši ieviešanai Japānas zemē.
Vēja zvani un tējas rituāli…
Tie ir tikai daži mums neparastas filosofijas liecinieki. Plkst. 21 zvaniķīši no mājas uz māju iezvana vakara mieru. Pie ēku durvīm ir piekarināti mazāki zvaniņi, kas pakļaujas sīkākai vējpūtai. Vakaros cilvēkus ielās tikpat kā neredz.
Gandrīz visi bijām izvēlējušies japāņu viesnīcas ar guļvietu uz rīsu paklāja, zemajiem galdiņiem un padirsenīšiem. Valkājām japāņu pidžamas, iemācījāmies ar irbulīšiem ēst ne tikai rīsus, kas Japānā ir daudz sīkāki par tiem, kādus uzturā lietojam mēs, bet arī zupu. Ēdiens tiek pasniegts katrs savā trauciņā. Biju arī kādā no zaļās tējas dzeršanas senseniem rituāliem. Japāņu meitene rādīja, kā šo tēju gatavo, kādi rituāli jāievēro, to dzerot.
Rīsi aug visur, nevar pateikt, kur beidzas pilsēta un sākas lauki. Rīsus vāc augustā, no tiem nekas pāri nepaliek, tiek izmantots viss. Ieplaka, kur atrodas Inami, ir apdzīvota līdz pēdējai iespējai – mājas, rīsu lauki un… tīrība. Meži ir tikai kalnos. Tur cilvēki neiet, jo uzskata, ka mežs pieder dzīvniekiem un tos traucēt nedrīkst.
Rītos piecu minūšu gājienā līdz darba vietai mūs paklanoties sveicināja katrs pretimnācējs. Tāpat atbildējām arī mēs. Par mums rakstīja prese, mūs pazina. Attālumus tur nemērī kilometros, bet laika vienībās. Visi brauc ļoti godīgi un uzmanīgi. Japānā kustība notiek pa ceļa kreiso pusi.
Dzimtas gods augstā vērtē
Kamēr vien vecāki elpo, bērni viņus uzklausa un rūpējas par viņiem. Dzimtas gods tiek augstu vērtēts. Ja esi kļūdījies, zadzis – cietīs visa tava dzimta. Japāņi nezina, kas ir individuālisms. Uzņēmuma vai ceha vadītājam ir sava gudro vai cienījamo komiteja. Lēmumus pieņem, tikai konsultējoties ar to. Tur saka: viens kļūdās, daudzi ne.
Japāņi precas ne agrāk kā 23 – 24 gadu vecumā. Valsts atbalsta tikai divu bērnu piedzimšanu ģimenē.
Nemanīju iedzīvotāju noslāņošanos. Arī tur, protams, ir bagāti cilvēki, bet viņi neizceļas ar ārišķībām. Vakaros ieslēdzu kādu no divpadsmit televīzijas kanāliem. Nevienā neredzēju asinis un varmācību. Tur cieņā gaišas, neuzkrītošas krāsas. Tāds pats gaišs iespaids man paliks par šo brīnišķīgo zemi, līdz kuras tehnoloģijām un precizitātei ikvienā jomā mums vēl ilgi ejams ceļš.
Pateicos par atbalstu tālajā braucienā SIA «Uzvaralauks», Rīgas Domes Kultūras pārvaldei, kā arī savai ģimenītei par sapratni.
***
Uzziņai
Lidojums līdz Japānai caur Tallinu, Helsinkiem un Londonu ilgst 15 stundu.
Tojamas prefektūrā ir vairāk nekā miljons iedzīvotāju.
Tajā atrodas otra augstākā virsotne Japānā – Jarigatake, 3190 m virs jūras līmeņa, Hidas kalnu grēdā.
