Daudzi latvieši Amerikā, kuri ziedo, lai palīdzētu Latvijai, paši dzīvo zem iztikas minimuma.
Daudzi latvieši Amerikā, kuri ziedo, lai palīdzētu Latvijai, paši dzīvo zem iztikas minimuma.
Tā, izlasījusi rakstu «Turīgi cilvēki atver sirdi un maku trūcīgiem», kas publicēts «Bauskas Dzīvē» 3. oktobrī (8. lpp.), raksta BIRUTA PUIĶE, Mančesteras un Vilimantikas (Konektikutas štats ASV) draudžu mācītāja.
Maldīgs priekšstats par turīgumu
– Pateicos par atsūtīto rakstu. Taču publikācijā ieviesusies kļūda, proti, sacīts, ka manā draudzē ir vairāki turīgi cilvē ki, kuri vēlas sniegt palīdzību. Vārds, kas šajā teikumā gluži neatbilst patiesībai, ir «turīgi». Varētu to atstāt bez ievērības, tomēr tas var daudziem laikraksta lasītājiem radīt aplamu priekšstatu par ziedotāju materiālo nodrošinājumu. Konkrētajā gadījumā tās privātpersonas, kuras papildināja Mančesteras draudzes dāmu komitejas sūtīto ziedojumu trūcīgo bērnu brīvpusdienām un ziemas apavu iegādei, pašas dzīvo zem iztikas minimuma.
Bēgļu gaitās ieradušies Amerikā, viņi strādāja mazatalgotus darbus, veicot iemaksas tikai valsts pensiju fondā (Social Security). Tāpēc vecumdienās katru mēnesi tiek saņemts ļoti mazs pabalsts. Protams, bija arī iebraucēji, kuri pēc pārskološanās (šeit netika atzīti Latvijas brīvvalsts augstskolu diplomi), strādājot labi apmaksātus darbus, varēja atļauties līdzekļus ieguldīt privātajā pensiju fondā. Viņu dzīves kvalitāte ir citādāka.
Zāles «apēd» pensiju
Amerikā, tāpat kā Latvijā, var sastapt gan turīgus, gan arī ļoti trūcīgus tautiešus. Iespējams, ka to daudzi Latvijā nemaz nezina. Ir priekšstats, ka Amerikā valda pārpilnība. Latviešu vidū ir arī miljonāri, kuri, garas stundas smagi strādājot, kļuvuši turīgi, bet ir arī tādi, kuri nezina, ko ēdīs rīt. To gribēju uzrakstīt, lai dzēstu nepareizo priekšstatu, kāds ir lielākajai daļai cilvēku dzimtenē. Atzīšos, arī man tāds bija, pirms šeit ierados, jo esmu dzimusi, augusi un skolojusies Latvijā. Uz Ameriku atbraucu tāpēc, ka šeit mani varēja ordinēt par mācītāju, kas Latvijā sievietēm ir liegts.
Pildot savus pienākumus, apciemojot Mančesteras un Vilimantikas latviešu draudžu locekļus, esmu redzējusi viņu sadzīves apstākļus un iespējas. Daudzi vecumdienas vada trūcīgi, katru dienu pasūta ēdienu no «zupas virtuves» tikai tāpēc, ka tas ir lēts, nevis tāpēc, ka tas garšotu labāk. Daudzi ir neveseli, tāpēc ikdienā jālieto medikamenti, par ko jāizdod lielākā daļa pensijas. Šodien kāds cilvēks man stāstīja, ka par medikamentiem daudzi vecāka gadagājuma cilvēki, kuriem ir veselības problēmas, Amerikā gada laikā izdod 5000 – 8000 dolāru. Tādi esot pētījuma dati.
Citas algas, citi izdevumi
Arī veselības uzturēšana maksā ļoti dārgi, apdrošināšana sedz tikai noteiktu daļu no summas, kas jāmaksā par ārstēšanos. Lai rastos kāds priekšstats par slimnīcas izmaksām, ar tajā pieminētās personas atļauju īsumā atstāstīšu reālu notikumu.
Pirms vairāk nekā diviem gadiem kāds cilvēks no Latvijas pēkšņi nokļuva slimnīcā – uz vienu diennakti, lai veiktu izmeklēšanu. No rēķina, ko slimnīca atsūtīja, pašam bija jāmaksā 1000 ASV dolāru. Pārējo sedza apdrošināšanas sabiedrība. Atsūtītais rēķins bija lielāks par šī cilvēka mēneša algu, tikai ar tautiešu atbalstu summa tika samaksāta. Šo visu pieminu, lai, apgalvojot, ka Amerikā ir pavisam cits dzīves līmenis, lielākas algas, atceramies, ka arī visi izdevumi – Amerikas valsts un pavalstu nodokļi, izdevumi veselības uzturēšanai un citi – ir daudzkārt lielāki nekā Latvijā.
Tas, kurš, pats būdams trūkumā, tomēr ziedo otram, manuprāt, padara šo ziedojumu vēl jo vērtīgāku. Ticu, ka Dievs šo cilvēku upuri novērtē un par to ikviens saņems algu. Domājot par Latviju, vēlu visiem – ne tikai pieticīgi dzīvojošiem, bet arī Latvijas turīgākajiem cilvēkiem – devīgu sirdi un vēlmi palīdzēt trūcīgiem un nelaimē nonākušiem! Priecīgu devēju Dievs mīl!
Ar cieņu – mācītāja BIRUTA PUIĶE Mančesterā (Amerikā)
