Tā jau nav nomale, ja pie mājām ir lielceļš. Tā uzskata Juris Boitmanis no Mežotnes pagasta «Mazsalakām».
Tā jau nav nomale, ja pie mājām ir lielceļš. Tā uzskata Juris Boitmanis no Mežotnes pagasta «Mazsalakām». Ceļu pagastā ir daudz, tie ir pietiekami gludi un izbraucami jebkurā gadalaikā. Iedzīvotājiem nepatīk vārds «nomale», jo par tādu viņi uzskata no ārpasaules nošķirtu nostūri.
Neapstrādāti lauki un pamestas sētas Mežotnes pagastā ir retums. Varbūt tā ir tradīcija, kas saglabājusies no Mežotnes selekcijas un izmēģinājumu stacijas darbības laika?
Patīk lauku klusums
Pie Jelgavas rajona robežas, Staļģenes ceļa malā, atrodas «Kalnabullēni». Tukumā dzīvojoša saimnieka īpašumu jau vairākus gadus pieskata jauna sieviete Laima Gulbe. Viņa ir bezdarbniece, audzina divus skolas vecuma bērnus. Šķiet, Laima ir pratusi novērtēt iespēju tikt pie pajumtes, jo, par spīti trūkumam, vecajā ēkā ir jūtami īrnieces centieni pēc mājīguma.
Viņai jādomā arī par iztiku un bērnu skološanu, tāpēc Laima iekārtojusi piemājas saimniecību. Kartupeļus un kāpostus viņa pārdod, bet pienu izlieto ģimene. Brīvajā laikā Laima strādā kaimiņu saimniecībās, ravējot dārzus un palīdzot novākt ražu. Par sabiedrības trūkumu sieviete nesūdzas: «Man vienmēr ir paticis dzīvot laukos, tālu no burzmas. Ja gribas ar kādu parunāties, aizeju pie kaimiņiem Jelgavas rajonā vai pie vīra vecākiem. Viņš atrodas ieslodzījumā, tāpēc man pašai ir jātiek ar visu galā. Uz pilsētu nemēdzu braukt, arī pagasta centrā šogad biju tikai vienu reizi. Par iepirkšanos nav jāraizējas, jo ceļa malā piestāj vairāki autoveikali.»
Laimas bērni uz Bērzu pamatskolu dodas kājām pāri laukam. Tālu neesot – tikai divi kilometri. Vienīgi dziļās ziemās kupenas nevarot izbrist, tad pa ceļu jāiet divtik garš gabals. Runājot par bērnu skolas gaitām, sarīkojumiem un nodarbībām, sieviete atplaukst. Vienīgā «greznība», ko vienmuļajā ikdienā Laima atļaujas, ir doma, ka bērniem klājas labi.
Leģendas ir kā garšvielas
Gandrīz katrs sastaptais mežotnieks grib parunāt par «austrālieti». Viņš ir noslēpumaina persona, kuru min daudzi, taču redzējis ir tikai retais. «O, ja jūs zinātu, kā viņš lido! Tam vīram pieder divi lidaparāti. Vēl vakar viņš laidelējās virs koku galotnēm,» Juris Boitmanis apbrīno svešinieku. Viņš mudina mūs apmeklēt leģendām apvīto lidotāju, sīki izstāsta ceļu.
Kad iegriežamies glīti sakoptā sētsvidū, mūs samulsina skarba balss: «Apmeklējumi šeit notiek pēc iepriekšējas pierakstīšanās. Piezvaniet, pasakiet, kas esat, un saimnieks izlems, vai vēlas ar jums tikties!» Šerpās dāmas acis met zibšņus, it kā mēs būtu ielauzušies slepenā militārā objektā.
Mežotnes pagasta padomes priekšsēdētāja Inese Dombrovska gan labi pazīst «austrālieti». Viņš ir klients, kurš nopircis zemi un māju, to atjaunojis un nolēmis nodoties vaļaspriekam – lidošanai. Dzīvodams Mežotnē, vīrs no tālā kontinenta mazliet esot apguvis latviešu valodu.
Taču pagasta iedzīvotājiem ir vajadzīga leģenda. Tādēļ vīri cits citam cenšas iegalvot, ka «austrālietis» esot uz Mežotni atlidojis ar savu, nevis ar kādas aerosabiedrības lidmašīnu.
No sēklām izaug «briesmoņi»
Sirsnīgā, ar lielisku humora izjūtu apveltītā Lāču mā ju īrniece Marija Atruškēvica teic, ka «austrālietis» viņu interesē mazāk nekā pašas dārzā izaugušie ķirbji. Viņa lauzot galvu, kur likt necerēti dāsno ražu. No deviņiem stādiem izaudzis vesels klājiens. Novāktie dārzeņi aizņem pusi no lielas istabas. Brangākais eksemplārs esot smagāks par cukura maisu. Marijas «kolekcijā» ir dažādas šķirnes – pudeļveida, mazi, spilgti oranži, zaļstrīpaini un dzelteni milzu ķirbji. «Dažus stādiņus iedēstīju, lai neaizaug zeme. Ne mēsloju, ne laistīju, bet izauga «briesmoņi», kādus vēl nebiju redzējusi. Droši vien laika apstākļi bija īpaši labvēlīgi ķirbjiem. Tos uzglabāt nemaz nav vienkārši – ir jālūko, lai «vēderi» nesaskaras, un jānovieto uz pareizā sāna. Es būtu ļoti priecīga, ja kāds gribētu pirkt ķirbjus,» dārzeņkopības problēmu cenšas risināt Marija.
«Lāči» ir sena un labi uzturēta māja. Savulaik te ir bijis pagastnams. Pašlaik ēkā dzīvo četras ģimenes. Nams atrodas ceļa malā, turpat pie loga ir autobusu pietura. Marija raksturo dzīvi ārpus pagasta centra: «Es mierīgi varu iekāpt mikroautobusā, caur Olaini aizbraukt uz Rīgu un atgriezties atpakaļ. Sabiedriskā transporta pakalpojumus nodrošina privātfirma. Par satiksmi mežotniekiem būtu grēks sūdzēties. Tāpat es varu stāvēt uz sliekšņa ar atvērtu naudas maku, jo autoveikali kursē nepārtraukti. Neviens te nejūtas pamests – trīs skolas, pagasta centrs, Bauska atrodas aizsniedzamā attālumā. Cita lieta, ka cilvēki ir noslēgušies sevī, katrs aizņemts ar savām rūpēm un neredz citus. Tā notiek visur, arī pilsētā.»
Amatniecēm zīmīgas jubilejas
Savulaik Mežotnes pagasta daiļamata meistaru pulciņš bija plaši pazīstams. Audējas piedalījās izstādēs Bauskā, Rīgā, brauca uz Brīvdabas muzeja gadatirgu. Pulciņa dibinātāja un iedvesmotāja bija Olga Kāposta, kuras personālizstādi pirms pāris gadiem varēja aplūkot Bauskas novadpētniecības un mākslas muzejā. «Juku laikos» amatnieces palikušas bez darba telpām, brālīgi sadalījušas stelles un nolēmušas mest mieru.
No tā nekas nav iznācis, jo meistares Elzas Kaktabules mājā sākusi darboties neoficiāla interešu grupa. Līdz pagājušajai ziemai Marija Atruškēvica kājām gājusi pie Elzas «uz tālāko nomali», lai vērptu, krāsotu dzijas un austu. Gluži tāpat rīkojušās pārējās amatnieces. Trīs domubiedres – Meta Eliņa, Vija Stariņa un Anna Puriņa – jau ir kļuvušas astoņdesmitgadnieces, 3. novembrī viņām pievienosies arī Zenta Bikše. Tautas amati neizzūd, vienīgi meistares noveco un droši vien skumst par sava darba turpinātāju trūkumu, secina Marija.
Pretēji uzskati par dzīvi
Pensionāre Elza Zundure kopā ar dēlu dzīvo «Krūmiņos». Netālu atrodas Jelgavas rajona robeža. Šajā apvidū ir tikai dažas viensētas, gar tām ved šaurs lauku ceļš. Elza ir pikta un ar dzīvi neapmierināta. Avīzes viņa un dēls nelasot, jo «tajās nekā jēdzīga nav», uz pensionāru sarīkojumiem Bērzu skolā neejot. Elzai nepatīk, ka žurnālisti iegriežas lauku sētās: «Pilsētā cilvēkus uz ielas var noķert. Laikam jau visi aprakstīti, ka jāskraida pa mājām.»
Elza Zundure ar bažām gaida ziemu, jo ceļu neviens netīrot, pa kupenām neesot iespējams aizbrist ne uz pastu, ne veikalu. Pašvaldībā viņa nav vērsusies un aizvainojumu tur sevī, jo ir pārliecināta, ka neviens tāpat neuzklausīs.
Gluži pretējs noskaņojums ir pensionārei Helēnai Stankēvičai no «Mazsalakām». Lietainā rītā viņa pamodusies, noskatījusies seriālu «Mīlas avots» un, pagatavojusi brokastis vīram, dēlam un mazmeitai, bauda brīvdienu. «Ja nelīst, spēj tik strādāt! Kaimiņiem jālasa kartupeļi un citi darbi jādara. Kauns būtu iet un prasīt palīdzību, ja cilvēks spēj kustēties un pats kaut ko nopelnīt.» Helēna nebēdā, ka savas zemes, izņemot puķu dārzu, viņai nav. Kartupeļus viņa stāda meitas dārzā, sīpolus audzē pie dēla un nedomā, ka dzīve ir «ciešanu ieleja».
***
Fakti
Mežotnes pagasta platī ba – 7532 ha.
Iedzīvotāju skaits – 1989.
Bērni vecumā līdz 18 gadiem – 453.
Apdzīvoti centri – Mežotne, Strēlnieks, Jumprava.
