Kad ūdens un gaisa temperatūra ir sasniegusi +15 grādu, vēdzeles «iekrīt vasaras miegā».
Kad ūdens un gaisa temperatūra ir sasniegusi +15 grādu, vēdzeles «iekrīt vasaras miegā».
Šajā laikā tās izvairās no saules stariem un slēpjas zem akmeņiem, siekstām, ielien dažādās zemūdens alās un pārsvarā uzturas dziļumā, kur par ēsmu interesi neizrāda. Ūdenim atdziestot, tās atkal kļūst aktīvas. Kad ūdens temperatūra sasniegusi +12 grādu, tās izlien no savām paslēptuvēm un meklē barību.
Agrāk vēdzeļu ir bijis ļoti daudz, vecāki makšķernieki stāsta, ka vēdzeles viņi ķēruši ar rokām dažādās mazās upītēs. Bet kas notiek tagad? Vēdzeļu ir kļuvis pavisam maz, jo tās izvairās no netīriem ūdeņiem. Vēdzeles pamet tās ūdenskrātuves, kur ir daudz nogrimušu koku un to mizu.
Nepatīk pilnmēness, interesē sarunas
Sākoties rudens vēsumam, vēdzeles kļūst aktīvas un no dziļumiem pārvietojas uz ūdenskrātuves seklākām vietām. Barību tās uzņem galvenokārt vēsās naktīs, it sevišķi, ja līst lietus un ir spēcīgs vējš. Vēdzelēm ļoti nepatīk, ja naktī spīd mēness, tās pārtrauc baroties. Šīs zivis ir ļoti ziņkārīgas, tās piesaista dažādas skaņas – ūdens šļaksti, pat cilvēku sarunas.
Latvijā vēdzeļu aktivitātes ir vērojamas oktobra vidū, protams, ir arī izņēmumi. No šī brīža vēdzelēm sākas klaiņojošs dzīvesveids. Jo zemāka ūdens temperatūra, jo vēdzeles ir aktīvākas; jo garākas kļūst naktis, jo tās ir rijīgākas.
Rudens rijīgums vēdzelēm turpinās līdz ledus uzsalšanai. Izņēmumi ir naktis, kad spīd mēness. Kad aizsalst upes, vēdzeļu klaiņojumi beidzas, bet pēc divām nedēļām tie atkal atsākas.
Nārsto trešajā gadā
Vēdzeļu nārsts notiek jau zem ledus, zivis pulcējas baros un peld pa straumi. Bars pārvietojas ļoti lēni, peldot zivis labi iegaumē dažādas bedrītes, kurās pēc tam varētu iznērst ikrus. Interesanti, ka pirms nārsta vēdzeles aktīvi barojas ar zivtiņām, kas par slēptuvi ir izraudzījušās šīs bedrītes. Atvērusi muti, vēdzele it kā iesūc savu upuri. Norijusi medījumu, tā ilgāku laiku stāv uz vietas, sagremojot barību.
Dzimumgatavību vēdzeles sasniedz trešajā dzīves gadā. Nārsto tikai tās vēdzeles, kam ir noteikts izmērs. Ezera vēdzeles nārsto tikai tad, kad ir 35 centimetrus garas un 1,2 kilogramus smagas, savukārt upju vēdzeles nārsto jau tad, kad sasniegušas 18 centimetru garumu.
Ikrus iekāro citas zvīņaines
Nārsts parasti notiek decembra beigās un ilgst līdz pat februārim. Viss atkarīgs no laika apstākļiem. Jo vēsāks laiks, jo nārsts norit ātrāk un vētraināk. Mātīte iznērš dzeltenus ikriņus 1 – 3 metru dziļumā uz akmeņainas gultnes. Izšķīlušies mazuļi bezspēcīgi guļ nārsta vietā, kur ir labi ieraugāmi, tāpēc kļūst par vieglu ēsmu citām zivīm.
Droši vien zemledus makšķernieki ievērojuši, ka janvāris un februāris nav paši veiksmīgākie mēneši makšķerēšanai caurtekošos ezeros un upēs, kur mīt vēdzeles. Viens no izskaidrojumiem ir tas, ka daudzas zivis pārtiek no vēdzeļu ikriem. Par šo delikatesi pastiprinātu interesi izraisa ķīši, raudas, asari, breksēni un citas zivis. Vēdzeles ir ļoti auglīgas, ikru skaits var būt pat 200 tūkstoši un vairāk. Ikru inkubācijas periods ir 28 dienas, ja ūdens temperatūra ir no diviem līdz pieciem grādiem.
Var izmantot dažādas makšķeres
Makšķernieku literatūrā visbiežāk tiek pieminēta vēdzeļu ķeršana ar gruntsmakšķeri. Var izmantot dažādu tipu un garumu makšķeres. Spolei lielas nozīmes nav. Tai jābūt ar pareizi noregulētu bremzi. Vēdzeļu ķeršanai vienmēr iegādājos jaunu 0,3 milimetrus biezu makšķerauklu ar tievu metāla pavadiņu, jo vēdzelēm domāto ēsmu dažkārt paķer arī līdakas. Jāielāgo, ka pie pavadiņas piestiprinātam āķim jābūt kustīgam. Ieteicamais āķa izmērs ir 2; 1 vai 1/0. Āķu numerācija ir pēc starptautiskiem izmēriem.
***
Uzziņai
Piemērotākais laiks vēdzeļu makšķerēšanai, ja ir spēcīgs vējš, lietus un draņķīgs laiks. Šādos laika apstākļos vēdzeles lieliski jūtas un ir ļoti aktīvas.
Vēdzeļu delikatese ir ķīši un grunduļi, bet tās labprāt ķer arī citas zivis, kas šajā laikā kļuvušas miegainas un mazkustīgas.
