Vērojot Latvijas Televīzijā Lestenes Brāļu kapu iesvētīšanas ceremoniju, radās klusa vēlēšanās arī man tur kādreiz nokļūt.
Vērojot Latvijas Televīzijā Lestenes Brāļu kapu iesvētīšanas ceremoniju, radās klusa vēlēšanās arī man tur kādreiz nokļūt. Un nebija ilgi jāgaida šī izdevība, jo mani radiņi Gita un Ilgars Krauzes Skolotāju dienā uzdāvināja ekskursiju uz Lesteni. Cik jauki! Debesis skaidras, spīd saulīte, un mēs traucamies pa Zemgales līdzenuma ceļiem, lai ātrāk sasniegtu ceļa mērķi.
Vispirms apstājamies Kurzemes katla lielo kauju piemiņas vietā. Milzīgos akmeņos iekalti datumi, kad noritējušas asiņainas cīņas par katru zemes pēdu, kuru sargāja gan vācu karaspēks, gan mūsu zēni – Latvijas leģionāri. No 1944. līdz 1945. gada maijam notikušas piecas sīvas un asiņainas kaujas. Sīkāka informācija izvietota nokaltušu koku stumbros izveidotos laukumiņos. Šī vieta nav aizmirsta, par to liecina atnestie rudens ziedi. Noliecam galvas kritušo varoņu priekšā, paklusējam un dodamies uz sešus kilometrus attālo Lesteni.
Mēs neesam pirmie, daudz mašīnu jau novietots stāvlaukumā, daudz cilvēku staigā pa kapu celiņiem un cenšas uz plāksnītēm ieraudzīt iegravētus savu piederīgo un mīļo cilvēku vārdus. Ja piederīgie viņus ir atraduši, tad pie plāksnītes redzamas vāzes ar puķēm un lukturīši ar svecītēm, diemžēl daudz ir plāksnīšu ar uzrakstu «Nezināms». Nedzird ne skaļu sarunāšanos, ne smieklus. Tā ir svēta vieta, nedrīkst traucēt mieru…
Mēs ceram ieraudzīt mūsu Budbergas puišu vārdus. Meklējam plāksnītes, uz kurām varētu izlasīt Arvīda Īsaka, Lukasa Piebalga, Aleksandra Baldes, Eduarda Žamaiša, Luda Matulēna un varbūt vēl kāda zināma leģionāra vārdu. Nav. Pārsteidz kapu plašums, iekārtojums, sakoptība. Centrālā eja aizved pie tēlnieces Artas Dumpes veidotā Mātes tēla. Cik daudz tur puķu un nenovītušu vainagu! Uzraksti uz lentēm liecina, ka kritušos latviešu leģionārus atceras gandrīz vai visā pasaulē. Kapu priekšplānā, kreisajā pusē, vairāku metru augstas marmora plāksnes, kurās iegravēti kritušo leģionāru vārdi alfabēta kārtībā.
Rūpīgi lasām un atrodam Zigfrīda Vitarta vārdu. Kritis 1944. gada nogalē. Acis aizmiglo asaras… Tāds dzīvespriecīgs un delverīgs puika bija, kad mācījās Panemunes skolā. Ir pildījis savu lielo pienākumu, ticēdams, – karo, lai izcīnītu savai zemei un tautai atkal brīvību un neatkarību. Ar tādu domu leģionāri gāja kaujās, par to liecināja arī viņu dziedātās dziesmas.
Saulīte iegriezusies pēcpusdienā. Nolemjam ceļu vēl turpināt un dodamies tālāk uz Zanti, lai apskatītu Kurzemes cietokšņa muzeju ar lauka ekspozīciju. To aptuveni desmit gadu laikā izveidojis Ilgvars Brucis. Pārsteidz savākto materiālu daudzums, tie izvietoti bijušā Zantes sovhoza kantora telpās. Viss ir sistematizēts, sakārtots pa tematiem, pareizi noformēts. Šeit ir apkopots viss, kas atsedz Otrā pasaules kara drausmīgo «seju». Vācu bunkurs, krievu bunkurs, ieroči, bumbas, mīnas un viss pārējais, kas saistās ar karu. Kara šausmas «runā» no katra eksponāta.
Nejauši prātā ienāk doma, ka mēs laikam pat tā īsti nesaprotam, kāda laime ir dzīvot zem mierīgām debesīm. Es karu esmu redzējusi un pārdzīvojusi, un vēlos, lai nekad to nevajadzētu piedzīvot mūsu jaunatnei. Ekskursijas vada pats muzeja vadītājs Bruča kungs. Viņš stāsta, ka šoruden ierodas daudz skolēnu. Sevišķi lielu interesi par visu redzēto izrādot zēni, taču skolotājiem vajadzētu bērnus sagatavot ekskursijai, lai viņi labāk izprastu un uztvertu visu redzēto un dzirdēto. Lauka ekspozīciju aplūkojot, ir iespējams ielīst kara laika bunkurā, pagrozīt tanka lielgabala stobru vai arī apbrīnot lidmašīnu, kas, šķiet, nupat nolaidusies muzeja dārzā.
Paldies Ilgvaram Brucim par lielo darbu, veidojot un vadot šādu muzeju. Tas ļauj jaunatnei tuvāk iepazīt mūsu tautas vēsturi un rast lielāku izpratni arī par mūsdienu notikumiem. Labi, ka mūsu vidū ir tādi fanātiķi, kas savu laiku, spēku un zināšanas ziedo tautas labā.
Muzejs strādā piecas dienas nedēļā, izņemot pirmdienu un otrdienu. Tālruņi 3156699, 9442311.
