Baušķenieki Emīlija un Rihards Rotšteini augustā nosvinējuši zelta kāzas. Vajag mācēt tā mūžu nodzīvot, saka meita Inta. Viņa neesot dzirdējusi vecākus savā starpā asāku vārdu pārmijam.
Baušķenieki Emīlija un Rihards Rotšteini augustā nosvinējuši zelta kāzas. Vajag mācēt tā mūžu nodzīvot, saka meita Inta. Viņa neesot dzirdējusi vecākus savā starpā asāku vārdu pārmijam.
Laimes pakavs
«Mūsu sastapšanās bija zīmīga,» stāsta Emīlija. Viņa pajūgā vedusi saimnieka meitas uz skolu. Zirgam nokritis pakavs, tas sācis klibot. Emīlija zinājusi, ka pie Ziedoņiem, Rūpnieku mājās, dzīvo kalējs. Braukusi pagalmā meklēt palīdzību, bet tur Rihards skaldījis malku. Emīlija jūgusi nost zirgu, kad iznācis Riharda tēvs, kalējs, un teicis: «Ko tad tu, dēls, nevari meitenēm nojūgt zirgu?»
Kad pakavs bijis pielikts, Riharda māte jokojot sacījusi – viņai divi dēli un, ja nu sētā iebraukušas trīs meitenes, vienai jāpaliek par saimnieci, tā būšot maksa par apkalšanu. Emīlija smējusi pretī – būšot pārāk dārgi, bet izrādījies – tas bijis laimes pakavs. Toreiz nav nācis prātā, ka pēc četriem gadiem Emīlija un Rihards tiešām «Rūpniekos» svinēs kāzas. Taču līdz tam brīdim bijuši arī citi notikumi.
Dēls paliek Krievijā
Rihards apprecējās ar Skaidrīti, 1949. gadā viņiem piedzima dēliņš Andris. Puisēnu kopā ar māti 1950. gada janvārī izsūtīja uz Sibīriju. Rihardam vajadzēja oficiāli izšķirties.
Ar savu dēlu viņš satikās, kad 16 gadu vecumā Andris atbrauca ciemos. Skaidrīte pēc izsūtījuma ilgāku laiku dzīvoja Igaunijā, pēc tam Valmierā, tikai mūža nogalē atgriezās Bauskā un jau ir aizsaulē. Andris, kuru tagad sauc par Andreju ar krieviem grūti izrunājamo uzvārdu Rotšteins, dzīvo Krasnojarskas apgabala Ačinskā. Latviski viņš zina tikai dažus vārdus, jo visa dzīve pagājusi Krievijā.
«Kad mēs ar Rihardu precējāmies, atceroties mūsu pirmo sastapšanos, viņa māte sacīja: ja nu neņēmi, kad bija brīvs, tagad jāņem dalītu. Man toreiz bija 23 gadi, Rihardam 29. Kopā aizvadīti grūti un skaisti gadi. Ilgāko laiku – 19 gadu – strādāju tekstilkombinātā «Saule», bet esmu bijusi arī maizniece un inkubatorā kopusi cāļus. Rihards bija izmācījies par dārznieku, bet 38 gadus veica atslēdznieka pienākumus «Saulē». Es audu, viņš laboja stelles,» stāsta Emīlija.
Ar Siguldas spieķīti
Rotšteinu ģimenē izauguši dēls un meita, ir pieci mazbērni, divi mazmazbērniņi. Meita Inta atzīst, ka viņa bijusi lielāka palaidniece nekā brālis Normunds. Atmiņā palicis brīdis, kad viņa ar Siguldas spieķīti dzenāta ap apaļo istabas galdu, bet pa muguru tas nav dancojis, salūzis. Spēlējot džungļus, abi ar brāli uzrāpušies uz veļas mašīnas, tā apgāzusies un Inta salauzusi kāju. Viņa caur bēniņu lūku uzkāpusi uz piecstāvu mājas jumta, kaut arī nav sapratusi, kā tiks zemē.
«Traks meitēns biju. Atbrauca no Krievijas pusbrālis Andris. Viņš mani vizināja ar velosipēdu. Apsēdos uz bagāžnieka kā dāma – kājas uz vienu pusi. Pagriezienā ritenis sasvērās, es ar visu svaru zemē, un atslēgas kauls pušu,» savas bērnības pārgalvības atceras Inta. Viņa vecākiem sagādājusi ne mazums uztraukumu, bet arī par bērnu audzināšanu tētis un mamma nav strīdējušies.
Nākamajā gadā ģimenē būs daudz apaļu jubileju, saka Inta. Tētim – 80. dzimšanas diena, mammai – 75, Intai – 50, Normundam – 45, pusbrālim Andrejam – 55, Intas meitai Vinetai – 30. Tad nu būs iemesls braukt uz Rundāles pili dancot, piebilst Emīlija Rotšteina.
