Ar atslēgām Dita ir īpaši uzmanīga, bet tāpat nepatikšanas atkal atgriežas un viņai gadās kavēties pie slēgtām durvīm.
Ar atslēgām Dita ir īpaši uzmanīga, bet tāpat nepatikšanas atkal atgriežas un viņai gadās kavēties pie slēgtām durvīm.
Reizumis jaunā sieviete nodomā – varbūt šīs nedienas ir lemtas no kāda augstāka spēka, kas atgādina – mācies koncentrēties!
Satraukta kāzu diena
Tagad ar smaidu viņa atceras savu kāzu dienu. Saule spoži spīdēja, daba vizēja ziemas baltumā. Dita, svinībām posdamās, centās sakopt arī daudzstāvu nama kāpņu telpu. Kā jau godadienā, iekšējs satraukums jauno sievieti kņudināja jau no rīta. Grozīdamās koridorā, viņa par vēlu pamanīja, ka durvis aizveras un aizkrīt arī šleperis. Raudiens mācās virsū. Kur skriet ar čībās apautām kājām un vieglu mājas tērpu mugurā, ja ārā sals ap mīnus 20 grādiem? Pirmā doma – kaimiņi. Par laimi, tie bija mājās. Ditai izdevās sazināties ar līgavaini, kurš pēc neilga laiciņa ieradās un atvēra aizkritušās durvis.
No balkona uz balkonu
Ak, bet tas jau nav jaunās sievietes vienīgais piedzīvojums! Viņa nemaz nevēlas atcerēties to reizi, kad mazulis palika dzīvoklī aiz slēgtām durvīm. Šķita, tādā brīdī tiešām «var galvu pazaudēt». Acumirklī sakarsušajās smadzenēs sarosījās desmitiem domu. Prātīga likās viena – jāatrod kāds veikls un drosmīgs cilvēks, kas no kaimiņu dzīvokļa balkona var iekļūt Ditas balkonā, jo tā durvis bija palikušas vaļā.
Jaunā māmiņa nepārstāja nervozēt, jo mazulis varēja pamosties ātrāk nekā parasti. Vienlaikus ar drudžaino domu gūzmu viņa rīkojās. Pirmajā brīdī nebija viegli pierunāt pusmūža kungu uz alpīnista cienīgu triku. Taču viņš juta, kāds satraukums māc Ditu, un saņēmās iešanai no balkona uz balkonu, ko šķīra tikai starpsiena. Māmiņa bija bezgala pateicīga, jo bērns saldi dusēja.
Vajag nomierināties
Braukdama uz ārzemēm, Dita tiešām atspringa. Lai nu kur, bet ceļojumā jau ar atslēgām nevajadzētu misēties. Kārtējais komandējums bija īss, bet respektabls. Dzīvošana – kādas Eiropas lielpilsētas pašā centrā četrzvaigžņu viesnīcā. Tieši šeit viņa atkal saskārās ar allaž pavadošo «kaiti» – slēgto durvju sindromu. Pirmo reizi viņas rokās nokļuva elektroniskā atslēga. Ceļotāja ļoti labi saprata, ka tas nav nekas sarežģīts, taču pirmajā dienā šķita – viņa savā numurā iekšā netiks. Dita nevarēja uztvert īsto brīdi, kad spiest durvju kliņķi. Kad nomierinājās, viegli iekļuva istabā.
Izlīdzas ar spēku
Vēl vienu gadījumu Ditai pat kauns atcerēties, bet tad viņa nodomā – labāk atzīties, lai vēl kāds nepiedzīvo līdzīgas nepatikšanas. Apmeklēdama lielu starptautisku izstādi un klīzdama pa plaši izvietotu ekspozīciju, viņa nokļuva līdz attālākajai tualetei. Kaut arī neviena šeit nemanīja, drošības labad viņa no iekšpuses ieslēdzās. Pēc brīža Dita gandrīz vai sastinga, jo durvis bija kā noburtas un nevērās vaļā. Lai kā pret pašas gribu iesprostotā izstādes apmeklētāja raustīja kliņķi, tas nepadevās.
Dita vairākas reizes skaitīja līdz desmit un skatījās uz logu, kas diemžēl nebija atverams. Varēja noprast, ka uz šejieni atnāk reti kāds, jo plašajā telpā valdīja klusums. Vērdamās pulkstenī, «ieslodzītā» atskārta, ka vairs nav palicis daudz laika līdz prombraukšanai. Uz palīgā saucieniem atbildes arī nebija. Tad Dita izvēlējās pēdējo, ko varēja. Atspiedās ar muguru pret «ķemertiņa» sienu un no visa spēka ar kājām spieda vaļā durvis. Kā par brīnumu, tās tomēr padevās.
