Skaistkalnietis Jānis Aleksandrs Kalniņš, kuram nule apritēja deviņdesmit gadu, netic nekādām augstām varām ne tur, augšā, ne pazemē.
Skaistkalnietis Jānis Aleksandrs Kalniņš, kuram nule apritēja deviņdesmit gadu, netic nekādām augstām varām ne tur, augšā, ne pazemē. Viņš ir pārliecināts: “Viss rit, viss plūst, pastāv zināma kārtība, bet pastāv arī nekārtība, gadījums, nejaušības. Nav, nebija, nevar būt un nekad nebūs kāds augstāks saprāts, kas spētu saprātīgi iejaukties, virzīt pasaules lietas. Nav neviena, kurš varētu uzklausīt mūsu lūgumus vai lāstus – lai kādās valodās tos izteiktu, vai mēs runātu brīvā dabā vai speciāli celtās ēkās, kājās stāvot, ceļos nometušies vai “uz vaiga metušies”. Ir notikumi, ir izgudrojumi, gadījumi. Un tikai mēs, saprātīgas būtnes, varam piedot katram notikumam katra paša sajusto vai izdomāto jēgu.”
Labākais, ko J. A. Kalniņš dzīvē ieguvis – mākslu audzināt bērnus. Viņš gaida mazmazmazbērnu. Strādājis dažādus darbus, piemēram, par skolotāju, bijis Bauskas izglītības nodaļas vadītājs, bērnunamu direktors.
Jūs sakāt, ka neticat nekādiem brīnumiem. Vienmēr esat centies izmisīgi gūt zināšanas, lai varētu atšķirt māņticību no zinātnes, pūšļošanu no ārstēšanas, zvaigžņu, visuma pētīšanu no cilvēka muļķošanas astroloģijā, draudzīgu, gudru padomu no lāsta noņemšanas. Vai šāda nostāja bija jūsu ģimenē?
– Abas vecāsmātes bija ļoti ticīgas. Es ticēju, ka tur, augšā, ir kāds, kas visu zina. Biju ļoti jūtīgs. Man bija kādi pieci gadi, kad māte aizveda mani uz kapiem un parādīja, ka tur guļ mans brālītis. Man bijis pusotra gada, kad viņš nomiris. Es to neatcerējos. Kad uzzināju par brālīša nāvi, tas man bija sāpīgs trieciens. Vecāmāte stāstīja, ka mirušie celsies augšā. Domāju, ka tā darīs arī brālītis. Bībelē rakstīts – ja jums ticība tā kā sinepju graudiņš būtu un jūs teiktu tam kalnam, lai viņš paceļas un metas jūrā, tas notiktu.
Es ticēju Dievam, ka viņš visu var. Lai es parādītu, ka es tiešām ticu, es sev izdomāju dažādas mocības – konfektes, kas bija reta lieta, sunītim atdevu. Reiz dzirdēju, ka virtuvē grosīte runāja ar strādnieku, kurš bija skaidri neticīgs. Viņš zobojās, kādas dziesmas baznīcā dzied un par augšāmcelšanos. Vecāmāte teica, ka Kristus ir priekšzīmi rādījis un tā mēs visi celsimies augšā.
Kas ir “priekšzīme”, toreiz domāju. Mātei es nevarēju jautāt. Viņa prasītu, kur es to vārdu dzirdēju. Vai klausoties, kā lielie runā? Tas nebija pieņemts. Tad es no citiem uzzināju, ka priekšzīme ir tad, ja kāds izdara pa priekšu, pārējie pakaļ. Domāju, ka mans brālītis tad celsies augšā.
Tas nenotika, un jūsu šaubas par Dieva esamību vēl vairāk pastiprinājās?
– Mūsu mājās Kultūras veicināšanas biedrība ierīkoja bibliotēku. Ganos iedams, desmit vienpadsmit gadu vecumā lasīju Vedenska “Loģiku” un mācījos loģiski domāt. Pirmais, uz kā es uzķēros, bija tas, ka Bībelē teikts – Dievs ir dusmīgs, kas piemina tēva grēkus pie bērniem un bērnubērniem līdz trešam un ceturtam augumam. To es sapratu skaidri, ja vecāki būs grēcīgi, tad bērniem būs slikti. Tie, kas man labu dara, tiem es arī labu darīšu līdz tūkstošam augumam. Es domāju – kā tad iznāk? Trešā augumā man ir tie sliktie, simtā augumā labie. Tad jau iznāk, ka tos labos man neņems vērā.
Otrie bija Bībeles stāsti. Tos es nevaru izdzīt no galvas vēl tagad. Jēzus bērniņš guļ silītē smaidīgs. Kāpēc viņš smaida? Tāpēc, ka Hērods vēlāk dabū zināt, ka tāds Jēzus ir. Jūs zināt par tiem trim kungiem? Viņi atrod Jēzu, un Hērods saka, lai viņam arī pastāsta, viņš arī ies apsveikt. Bet ko viņš, slepkava, grib? Hērods lika nogalināt visus bērnus Betlēmē Jēzus vecumā un vecākus. Es biju jūtīgs un iztēlojos visu. Kā tas bija? Kareivji iegāja sētā, teica, lūk, šitas ir! Kā kareivji nogalināja viņus – ar akmeni vai zobenu? Mātes raudāja! Kā Dievs varēja ļaut, lai aiziet bojā nevainīgi bērniņi?
Jūsuprāt, Dieva nav?
– Džeks Londons teicis, ka lielākais Dievs ir gadījums. Ar diviem metamiem kauliņiem, cik jūs varat uzmest? Vairāk par divpadsmit nevarat. Ir noteikta likumība. Kā katrā lietā. Ja sviedīsit akmeni augšā, tam ir jākrīt zemē, citādi nevar būt.
Kaut kāda likumība pastāv. Tie ir likumi. Nevar iedomāties, ka ir viena saprātīga būtne, kas groza visus. Jūs varat iedomāties, ka bērniņu aprok zemestrīce, pēc astoņām deviņām dienām viņu atrok beigtu. Pētnieki atzīst, ka pirms divām dienām viņš vēl bijis dzīvs. Ko viņš kādam bija izdarījis? Vai arī, kad mašīna ieskrien grāvī, saka, aha, tur zīme nebija uzlikta, redz, kā Dievs māca!
Tādu piemēru jūs zināt daudz, taču tajā pašā laikā lepojaties ar savu reto Bībeli.
– Katrs Bauskas rajona mācītājs apskaustu mani par vērtīgo Bībeli, kurai ir plāns papīrs un apzeltītas malas. Tā ir angļu valodā, tās aizmugurē katrs bībelē minētais vārds, jēdziens uzrakstīts un norādīts, kur tas grāmatā atrodams.
Es vēlējos, lai mani bērni nenonāk tik tālu, ka baznīcai uz ceļiem apkārt rāpo. Lai nemeklē palīdzību tur, kur tās nav. Avīzēs tagad visi skandē vienu un to pašu – Dievs izglābis no dzeršanas, Dievs izdarījis to vai citu. Cilvēki aiziet galējībās. Dievs neizglābs. Sešsimt cilvēku savā mūžā esmu izvadījis. Ir tādi, kas uzskata, ka Dievs viņus ir vadījis no augšas. Ir starpība starp stipru un dusmīgu Dievu un latviešu Dieviņu, kas brauca no kalniņa, netraucēja.
Kādas attiecības ar Dievu bija jūsu bērnībā?
– Toreiz bija brīvdomātāji, ateisms jau skan tā fonētiski nelabi. Kosmogrāfijas skolotājs, kurš par zvaigznēm mācīja, reiz, starp citu, pateica – 20 gadu rakstu dokumentos ailītē – bez ticības –, un nekas slikts man nav noticis. Tas man palicis prātā. Mani uztrauc tas, ka notiek cīņa starp brīvdomātājiem un tiem, kas uzspiež savu. Trīsdesmito gadu sākumā strīdējās par apglabāšanu. Mēs esam ticīgie, mēs kapus kopjam. Tie ir neticīgie, viņi grib, lai mēs viņus laižam kapos.
Bija pagasti, kuros pateica, ka jāiestājas draudzē vai jāmaksā draudzes nodoklis divus trīs gadus uz priekšu. Bija tādi, kuri teica – ticīgiem lats par kapa vietu, neticīgajiem – trīs lati. Bija visgudrākie, kas ierādīja atsevišķu vietu neticīgajiem. Tādi bija Ķekavā. Es iedomājos, ja manai māmiņai mani būtu šeit jāglabā, kā tas būtu?
Tad jau iznāk, ka Dieva vārds liekulīgi tika nēsāts?
– Kā teica Oļiņiete “Mērnieku laikos”? Daru ko darīdama, Dieva vārdu man vajag mutē. Tagad mēs arī – bērns izkrīt pa piektā stāva logu, paldies Dievam, apakšā bija dobe! Mazmazmeita prasa: “Vai tad Dieviņš pagrūda to bērnu, ka viņš nokrita?” Kāda darīšana Dievam? Avārijā šoferis beigts, braucēji dzīvi. Paldies Dievam! Kāda darīšana Dievam?
Tomēr jūs esat baznīcā kristīts, laulājies…
– Tur tas riebīgums. Kauns atcerēties. Vecāmāte iestāstīja manai tantei, ka dos māju Ķekavā, tikai man jāiet iesvētīties. Es – nepavisam. Mana māte un māšele gaidīja no manis, lai es gādāju par viņām, mums nebija, kur dzīvot. Aizgāju uz baznīcu un iesvētījos. Māju tik un tā nedabūju. Kad iepazinos ar meiteni no neticīgo ģimenes, sievasmāte teica, kas tad tev uz baznīcu ko neaiziet, citādi visi skatīsies.
Tāpēc vienmēr man bijis svarīgi, lai bērniem nebūtu jāmokās, ka liek darīt, ko viņi negrib. Bērnam ir jāizskaidro, viņu nedrīkst pērt, viņā ir jāiejūtas, nevis jābiedē ar Dievu, kurš visu redz un zina.
***
Anekdote
Jānis Aleksandrs Kalniņš ir liels anekdošu stāstītājs:
– “Aiziet kaimiņiene izteikt līdzjūtību kaimiņienei. Viņa saka: “Jūsu vīrs gan pārāk agri nomira.” Otra atbild: “Jā, viņam nedēļai zāles vēl palika”.
