Pagājušajā nedēļā mani sarūgtināja katoļu un luterāņu baznīcas vadītāju atzinums, ka nosodāma ir Helovīna svētku svinēšana oktobra nogalē.
Pagājušajā nedēļā mani sarūgtināja katoļu un luterāņu baznīcas vadītāju atzinums, ka nosodāma ir Helovīna svētku svinēšana oktobra nogalē. Tās esot pagānu un sātanistu izdarības, ne jau velti šajā naktī demolētāji ārdījušies pareizticīgo kapos Rīgā.
Skumji man ir tāpēc, ka pārsteidz svēto tēvu neizpratne – vaina taču ir cilvēkos, kuri neprot svētkus svinēt. Par to domāju, kad izkrāsojušos bērnu bariņš pie manām durvīm gandrīz sakāvās iedotās cepumu paciņas dēļ. Piecus nākamos maskotos klaudzinātājus nācās atraidīt, jo cepumu un konfekšu vairāk nebija. Par durvju neatvēršanu tiku nosaukta sulīgā krievu lamuvārdā, kam ar šī vakara izdarībām nebija sakara. Bet tāpēc neapvainojos uz svētkiem.
Piekrītu, ka Helovīns Latvijā ir svešinieks. Tāda pati ir arī Valentīna jeb visu mīlētāju diena februārī. Tas ir tirgzinības radīts produkts, kad sirdsveidā pasniedz jebkuru preci, sākot no zīmuļu asināmā, zābaku tīrāmā sūklīša, beidzot ar torti. Taču visi svētki var radīt labu noskaņojumu, ja vien pašam ir kaut vismazākā vēlēšanās pasmaidīt.
Tiem, kuri pikti krata pirkstu pret īru senču izdomāto Helovīnu, gribu vaicāt – ko tādā gadījumā iesāksim ar Mārtiņiem? To simbols ir melna vista vai gailis. Vai arī tumsas sūtņi? Ko iesākt ar maskošanos, ķekatās iešanu, kad, līdzīgi kā naktī pirms Visu svēto dienas, ir ieradums zīlēt, pareģot, iet rotaļās no mājas uz māju, dziedāt, dejot?
Atšķiriet E. Virzas “Straumēnus” vai J. Jaunsudrabiņa “Balto grāmatu”, A. Brigaderes “Anneles stāstus” un uzzināsit, kā Mārtiņu un saulgriežu vakarā tiek gaidīti ķekatnieki. Tie ir kaimiņi, kuri pārģērbušies par nāvi, dzērvi, bendi, skeletu, ķirbi, siena gubu, čigāniem, vistu, gaili, suni, kaķi, cūku. Masku gājieni ir tādi kā tautas teātra tradīciju pirmsākumi un nenes līdzi ļaunumu. Gluži pretēji – tas ir prieks par lauku darbu aktīvā un smagā laika beigām un ziemas sākumu. Ir tik tumšs, gribas kaut ko priecīgāku.
Par pagānu izdarībām vēlos atgādināt vien to, ka mēs visi esam cēlušies no pagāniem. Kristietība Latvijā tika ieviesta ar zobenu un asinīm, un būtu maldīgi to noliegt. Mūsu sentēvi ir pielūguši senču ozolus, vērojuši saules gaitu un uzticējušies dabas spēkiem. Taču tāpēc negrasos atteikties no saviem senčiem.
Ļoti daudzi priekšstati dzīves gaitā mainās un tiek koriģētas pat šķietami neapstrīdamas patiesības. Jēzus brīnumainā nākšana pasaulē Betlēmē notikusi alā vai bezmaz klajā laukā. Kūtiņu ar viņa silīti “uzcēla” Eiropas tautas, jo mūsu platuma grādos ap Ziemsvētkiem mēdz būt auksti un šķiet neiedomājami jaundzimušu mazuli izmest laukā. Tad jau labāk kūtiņā pie lopiem, kur ir silti. Bet šī nelielā fikcija manās acīs nemazina Jēzus lielumu.
